Ķestera meita staigāja gar kāķi, šad tad pamezdama acis uz Melngalvju nama pulksteni, kura rādītāji lēni virzījās uz priekšu.
— Kur Anna kavējas?— Lēne prātoja.— Vai vecajam Angeram, kurš jau vairāk dienu gulēja savārdzis, būtu piesitusies Jaunā sērga, kas kopš Rīgas aplenkšanas vēl līdz šai dienai arvien prasīja jaunus upurus, un meitai būtu jāpaliek mājā tēvu kopt? Tādā gadījumā izjuktu nodomātais gājiens. Jeb varbūt kas cits viņu būs aizkavējis? Līdz vārtu slēgšanai vēl atliek tikai nepilns stundas ceturksnis.
Tad viņa ieraudzīja nākam torņinieka meitu.
Annas seja bija bāla, acis saraudātas.
— Iesim, Lēne!— Viņa saņēma draudzeni zem rokas.
— Kas tev gadījies?— Lēne raudzījās draudzenē.— Tu esi satraukta, tu drebi, acis tev saraudātas . . .
— Tēvs ir miris.
— Žēlīgais Dievs! Tik pēkšņi!
— Viņš jau vairāk dienu gulēja.
— Mazliet savārdzis, kā tu teici.
— Izrādījās, ka slimība bijusi ļaunā sērga.
— Tad mēs nevarēsim iet?
— Iesim tomēr. Līdzēt tēvam es vairs nevaru. Palikt nakti kopā ar mironi es ari nevarēšu.
— Tev taisnība.
Abas klusēdamas izgāja caur vārtiem.
— Es mājās izmelojos, ka man jāapciemo saslimusi krustmāte,— Lēne pastāstīja.
Pārcēlāja laiva bija pilna laužu, strādnieku, kuri pēc dienas darba pilsētā atgriezās savās mītnēs Pārdaugavā, pagaidām kaut kā ierīkotās nodedzināto būdu vietās. Te visi izklīda. Tikai pāris cilvēku gāja meičām pa priekšu, bet ari tie nogriezās aiz Sarkanā torņa uz Bauskas ceļu.
Anna un Lēne gāja tālāk gar Mārupes krastu. Viņas sasniedza dzirnavas, kas pacēlās ezera malā kā labi nocietināts blokhauzis ar augstu baļķu sētu visapkārt. Meičas zināja, ka te noslēpušies Pētera neuzveicamie, kaut gan viss bija kluss, kā izmiris un nekas neliecināja, ka dzirnavas būtu apdzīvotas.
Annas skats nesās pāri uz dzirnavām, stūra torni un šķūņa pakšiem, vai kur neieraudzīs vakara krēslā novērojošu acu pāri. Viņa domāja:
«Ja mums izdosies atrast Rūtu, tad viņš atskārtis, ka ne Andra dēļ es te nāku, ka es puisim novēlu viņa īsto līgavu, jā, ka es pat pievedu to viņam klāt.»
Lēnes domas bija tikai par Andri:
«Lai viņš atgūst savu Rūtu! Tas mani nekavē viņu mīlēt.»
Aiz ezera ceļš iegriezās biezā egļu mežā. Te valdīja jau nakts tumsa, kaut gan klajumā vēl varēja saredzēt norietējušās saules atblāzmu. Pēc stundas gājuma meičas manīja klajāku vietu un zvaigžņu gaismā saskatīja piekalnē nelielu mājiņu aiz paaugstas pāļu sētas. Tā bija Vella muižiņa — parasta vasaras mītne, kādas sev cēla bagātie Rīgas tirgotāji šur tur pilsētas apkaimē. Kā radies šis vasarnīcas dīvainais nosaukums, to neviens skaidri nezināja, kaut gan melsa, ka tur kādreiz spokojies Nelabais. īstenībā, kā liekas, muiža savu vārdu dabūjusi no svētā Maurīcija, mora tēla, kas vēl tagad redzams iededzināts vārtu stabā.
Vēlās viešņas pienāca pie pašiem vārtiem. Tie bij ciet. Pāļu sēta pusotras asis augsta.
— Kā mēs tiksim pagalmā?— domāja Anna.— Sēta ir cieta, nekur nemana ne cauruma, ne vaļēja baļķa.
— Lūk, tur pāris jauni bērzi pie stūra!— Lēne pamanīja koku baltos stumbrus.— Varbūt pa tiem varam uzrāpties līdz augšai.
Meičas piegāja pie sētas stūra.
Patiesi, koki auga tik tuvu, ka pa tiem varētu tikt uz sētu.
Bridi padomājusi, Anna iēspieda svārkus starp ceļiem un sāka rāpties augšā. Draiskulīgo skuķes gadu veiklības viņai nebij aizmirsušās, un jo ātri tā sasniedza augšu.
Te pēkšņi atskanēja suņa riešana. Modrais sargs, saodis nakts viesus, nikni lēca pretim, gatavs saplosīt iebrucēju.
Anna ātri nolaidās zemē un sekoja Lēnei, kura jau bija otrā pusē ceļam. Abas pagāja tālāk mežā, laukā no suņa osmes aploka.
— Mūsu nodoms neizdosies.— Lēnes apņēmība nošļuka.
— Neparedzēti apstākļi.— Arī Anna kļuva domīga. — Bet kaut kas mums jāizgudro, kā ietikt pagalmā.
— Pagalmā! Tur jau tas zvērs mūs saplosīs!
— Varbūt no rīta, kad suns būs piesiets.
— Ko var zināt, vai te, mežā, arī dienu netur vaļā mājas sargātāju.
Meiču sarunu pārtrauca balsis un pakavu dunoņa uz ceja no Babītes puses. Suns, aizskrējis uz otru pagalma pusi, rēja vēl niknāk. Drīz parādījās jātnieku pulks. Varēja sadzirdēt sarunas. Jājēji bij poļi, un viņus veda kāds latvju zemnieks.
— Tātad šī ir Vella muiža?— jātnieku priekšnieks jautāja lauzītā latvju valodā zemniekam.
— Jā, kungs.
— Un no šejienes līdz ezeram cik tālu?
— Būs pusstundas jājiens.
— Labi. Tu vari atgriezties uz mājām.
Zemnieks atvadījās un nozuda.
Jātnieki pagriezās ap sētas stūri uz vārtiem. Daži nokāpa no zirgiem un pamēģināja ar pleciem, vai vārti nepadosies. Suns rēja visu laiku, jau gluži aizsmacis no niknuma. Tad divi jātnieki piegrieza zirgus pie sētas, uzkāpa tiem mugurā stāvus, tā tika uz sētu, izvilka zobenus un lēca pāri. Suns iesmilkstējās, un riešana apklusa. Nu iebrucēji, atrāvuši aizbāžamo, atvēra vārtus. Jātnieki sajāja pagalmā. Vārti atkal aizvērās.
. . . pamēģināja ar pleciem, vai vārti nepadosies.
Anna jātniekus tūlīt pazina par polu sirotājiem, kuri varbūt nodomājuši uzbrukt Māras dzirnavām un tagad te grib nogaidīt rita ausmu.
«Ko tagad darīt?» viņa pārdomāja. «Būtu jāziņo Pēterim, ka poļi še apmetušies. Lai viņš steidz šurp ar saviem ļaudīm, sakauj ienaidniekus un Andris pats lai atsvabina Rūtu, kurai tagad varbūt draud daudz nopietnākas briesmas no rupjo poJu heiduku uzmācības. Cits neatliek, jo, kaut gan niknais suns ir nogalināts, nemanīta piekļūšana pie Rūtas patlaban pilnīgi neiespējama.»