Viņa pastāstīja savas domas Lēnei, un abas steidzās atpakaļ pa meža ceļu, sasniedza dzirnavas un pieklauvēja pie vārtiem.
— Kas te?— atskanēja balss meičām aiz muguras.
Negaidījušas no šīs puses atsaukšanos, klauvētājas ar
apspiestu izbaiļu kliedzienu atgriezās un ieraudzīja karakalpa stāvu pilnā apbruņojumā.
— Kas jums par darīšanām?— ārējais sargs atkārtoja jautājumu, kad pārsteigtās vēl nespēja attapties.
— Mums jārunā ar jūsu kaprāli,— Anna pirmā atdabūja valodu.
— To nevar,— noteikta un cieta bija kareivja atbilde.
— Ļoti svarīgas ziņas.
— Runā!
— Man tās jāteic kaprālim.
— Tādā gadījumā atnāciet rīt. Šonakt mums svarīgas ir tikai tās ziņas, ko visi mēs drīkstam dzirdēt.
— Nu jā, tās attiecas uz jums visiem.
— Tad saki!
— Poļi ir tuvumā.
— A! Kur tos manīji?
— Kopš nepilnas stundas viņi iejāja un apmetās Vella muižiņā.
— Ļoti labi.
— Viņi prasīja zemniekam, kas tos veda, cik tālu līdz šejienei. Man šķiet, ka viņi grib jums te uzbrukt.
— Tā ir.
— Un es domāju, ka labāk būtu, ja jūs viņus tur pārsteigtu pilnīgā bezrūpībā.
— Paldies jums, mijās meičas, par ziņām. Tak jūsu padoms mums nenoder.
— Kāpēc?
— Mēs nedrīkstam atstāt dzirnavas. Arī no Bauskas un Jelgavas puses ir ceļā citas poļu nodaļas.
— Ak tā? …— Anna un Lēne saskatījās.
— Cik daudz to poJu bija Vella muižā?— karakalps jautāja.
— Ap simts jātnieku.
— Labi.
— Bet vai mēs patiesi nevarētu parunāt ar kaprāli? — Anna lūdzās, domādama par Rūtu un negribēdama šādas lietas iztirzāt ar sargu.
— Nē, mīļās meičas,— sargs noteikti noraidīja.— Kaprālis tikko nolikās nosnausties. Viņš pavēlēja netraucēt, jo rīt mums stāv priekšā varen grūta diena, kas prasa kaut cik atpūtas. Ari kaprālis ir cilvēks, un bez nakts miera viņa galva un roka var pagurt kaujā. Un tad mums visiem būs beigas pret ienaidnieka pārspēku. Bet tā — veiksim!
Anna ieskatīja, ka karakalpam taisnība. Viņa novēlēja visiem neuzveicamiem Dieva palīgu un, satvērusi pie rokas Lēni, gāja atpakaļ.
— Ko tagad?— Lēne, visu laiku klusējusi, ievaicājās.
— Apslēpsimies muižas tuvumā un gaidīsim ausmu. Tad, jādomā, poļi atstās savu nakts nometni, lai dotos šurp, un mēs mēģināsim iekļūt pagalmā un izlūkot, kā tikt pie Rūtas.
Bij jau pāri pusnaktij, kad meičas atkal tuvojās Vella muižiņai un apmetās zem egles sūnās gaidīt rītu.
Anna domās lūdza Dievu par Pēteri. Viņš tur ar četrdesmit saviem neuzveicamiem, bet te vien vesels simts pretinieku, un, jādomā, tikpat daudz nāk pa Bauskas un Jelgavas ceļiem, kā sargs minēja. Protams, viņa nešaubījās par Pētera nesalīdzināmo veiklību zobenu cīņā, par viņa pārcil- vēcīgo uzmanību un attapību vistrakākā cīņas juceklī; viņa nešaubījās arī par viņa izlasīto, pārbaudīto, spēcīgo vīru varonību un sava amata prasmi. Bet — kaut gan ne matiņš nekrīt bez Dieva ziņas — viņa lūdza Dievu, būt sevišķi modrigam, lai viņš, kaut arī uz acumirkli, nenovērš savu vaigu no Pētera, ka gadījums jeb liktenis to nepārsteidz.
Lēne bija daudz vieglprātīgāka.
Atspiedusies pret egli blakus Annai, viņa vaļējām acīm sapņoja par neuzveicamo uzvaru rītdienas kautiņā un Andri, kurš, kaut Rūtu atguvis, ir pret viņu. Lēni, labs.
Ilgi meičas nedabūja gaidīt.
Pirms rītausmas muižā sadzirdēja troksni, balsis. Drīz atvērās vārti un parādījās jātnieki. Nedaudz minūtēs viss bars bija nozudis meža ceļa līkumā. Saidzis vīrs, laikam muižas pārzinis, šķendēdamies aizvēra vārtus un nobultēja tos. Atkal noklaudzēja namdurvis un viss apklusa.
Anna ar Lēni piecēlās. Atkal tuvojās abiem bērziem. Anna uzrāpās uz sētu un, nolaidusies pagalmā, atvēra vārtus Lēnei, pēc tam tos tikai tāpat pievēra.
Nu abas atradās iekšpusē.
Austošā gaismiņā viņas saskatīja nogalināto suni aiz krūma. Tas vairs viņas netraucēs.
— Kāds liktenīgs gadījums!— Lēne nodrebēja.
— Ja tikai poli nav ko ļaunu nodarījuši Rūtai,— bažījās Anna,— kara laikā ienaidnieki ir kā zvēri.
Turēdamās nomaļus, aiz krūmājiem, meičas tuvojās dzīvojamai ēkai. Muižiņa bija neliela divstāvu celtne ar skaisti izrotātu, vītnēm apaugušu palieveni, stiprām ozola durvīm un paaugstiem, nelieliem lodziņiem. Aiz ēkas atradās šķūnis ar nojumu, stallis, malkas grēda un aka ar traukiem ap to. Šķūnī dzirdēja dziedam gaili. Iemāvās arī govs. Zem nojumes stāvēja viegli kungu rati.
Arī otras durvis bija mājas šai pusē. Anna klusi tuvojās un mēģināja paspiest rokturi. Durvis bij noslēgtas. Viņas apgāja apkārt mājai, klausījās pie logiem, vēroja, pētīja. Bet nekas nebij dzirdams, ne jūtams. Ausa gaisma. Namā dzirdēja iedzīvotājus pamostamies, un meičas noslēpās tuvākajā krūmu pudurī, kas bija diezgan biezs, lai viņas neredzētu.
— Mēs tomēr izdibināsim, ko gribam!— Anna nezaudēja cerības.
Pagāja brīdis. Tad dzirdēja atveramies pakaļējās durvis. Apaja, paveca, nomiegojusies sieviete, kā likās, kalpone, gāja ar spaini uz aku pēc ūdens. Pēc tam iznāca vēl lāgā neizgulējies plecīgs puisis, sameklēja nojumē cirvi un sāka skaldīt malku.
Uzlēca saule.
Atkal nočīkstēja smagās ozola durvis nama priekšpusē, un uz palieveņa parādījās pārvaldnieks — tas pats, kas bija aizvēris vārtus, poliem aizjājot. Saīdzis par no polu apciemojuma laupīto nakts mieru, viņš rūkdams panācās uz ēkas galu, kur netāl' krūmos slēpās meičas.
— Hans!— viņš uzsauca malkas skaldītājam.