Tas nometa cirvi un pienāca.
— Ko pavēli, pārvaldniek?
— Tev būs jādodas uz pilsētu paziņot Bērensa kungam, ka poji mūs te izlaupījuši, apēduši visus pārtikas krājumus un ka te nevaram vairs justies droši.
— Kā lai tagad tiek līdz Rīgai?—Puisis kasīja pakausi.— Heiduki būs apmetušies Māras dzirnavās un apsēduši visus ceļus.
— Gan tiksi. Ej ar līkumu uz Spilves pusi. Pie Daugavma- las poli nerādīsies. Tur viņus, kā pienākas, saņems pils komandanta veiklie Jaudis. Saki, ka mēs te nekādā gadi- jumā vairs nevaram palikt. Velis ar ārā! Nikno suni poļi sakapājuši gabalos, pārtiku norijuši, un gan viņi vēl ieradīsies no dzirnavām pēc visa, kas tiem vajadzīgs. Galvenais: saki, ka mūsu sargājamā slimā jaunava te vairs nebūs droša, kad atspirgs.
Anna un Lēne krūmājā saskatījās: tā ir Rūta! Bet — slima?!
— Tātad pēc brokasta dodies cejā,— pārvaldnieks nobeidza un pagriezies gāja pa celiņu uz vārtu pusi.
Puisis atgriezās pie malkas.
— Patlaban būtu izdevīgs bridis ielavīties namā,— čukstēja Anna.— Liekas, te vairāk nav iedzlvnieku kā šis pārvaldnieks, kalps un resnā kalpone. Ja tik varētu uzminēt, kur atrodas Rūtas istaba.
— Lūk!— Lēne priecīgi iesaucās, norādīdama uz augšstāva lodziņu, kuru pavēra vāja, bāla roka.— Tai vajag būt Rūtai! Kalpone ir lejā, virtuvē.
Meičas paraudzījās visapkārt: pārvaldnieks tuvojās vārtiem, kalps, arī muguru pagriezis, skaldīja malku. Viņas piecēlās, pieskrēja pie lieveņa un nozuda namā.
Priekšnamā veda kāpnes uz augšstāvu. Skriešus abas uzskrēja un vēra pirmās durvis.
Te, ļoti glīti un ērti iekārtotas telpas vidū, stāvēja Rūta un pārsteigta raudzījās ienācējās.
Andra līgava bija bāla un novājējusi kā pēc pārciestas grūtas slimības. Grūti bija pazīt kādreiz ņipro, veselīgo meiteni.
— Tu esi Rūta?— Anna tuvojās viņai, saņemdama tās vājo roku.— Mēs tevi dažas reizes redzējām uz Smilšu bastiona Rīgas aplenkšanas laikā.
— Jā, arī tevi es atceros reiz redzējusi,— vājā balsī atbildēja meitene, lielām acīm aplūkodama viešņas.
— Mēs atnācām tevi aizvest no šejienes.
— Aizvest? Uz kurieni?
— Uz Māras dzirnavām.
— Kāpēc? Man te nav slikti.
Lēnes acis iedzirkstījās.
«Viņa nemīl vairs Andri!»— šādas domas viņai tikko nelika skaļi uzgavilēt.
Arī Anna uz brīdi apmulsa.
— Bet Andris? .. .— viņa stostījās.
Rūta izdvesa smagu nopūtu, un acīs iemirdzējās asaras.
— Ak, Andris! . ..
— Viņš nobeigsies, tevis meklēdams.
— Kā?!— Rūta varenā jūtu saviļņojumā sagrīļojās.
— Dienām un naktīm viņš taujā un klaušina pēc tevis.
Rūta, viešņu pieturēta, nespēkā saļima uz mīkstā dūnu
sēdekļa, kas, par laimi, atradās tuvumā.
— Kā?— viņa izdvesa, pēdējos spēkus saņēmusi.— Andris dzīvs?!
Anna ar Lēni saskatījās. Vienas skatā laistījās prieks, otras — vilšanās. Anna pirmā nometās ceļos pie spēkus zaudējušās meitenes. Tad arī Lēne.
— Jā, Andris ir dzīvs!— Anna teica iedvesmojoši. — Sveiks un vesels!
— Man teica, ka zviedri viņu notvēruši kā izlūku un — nošāvuši.
— Tev to teica Bērenss?
— Jā, mans dzīvības glābējs.
— Melngalvis Bērenss tev izglāba dzīvību?
— Mani ievainoja. Viņš mani nonesa pie sevis, ārstēja un kopa, rūpējās par mani. Kad brūce sadzija, tad man atkal uzbruka vārgums — ļaunā sērga. Atkal viņš caurām naktīm sēdēja pie manas gultas, un, kad Rīgā dzīve kļuva nedroša, viņš mani slepus atveda še, savā muižiņā. Bet kādēļ viņš tik noteikti stāstīja, ka Andris miris?
— Ai, Rūta! Sis Bērenss tevi grib atņemt Andrim.
— Nē, nē!— Vārgā meitene ar neuzveicamu dzīvesprieku saslējās.— Neviens mani nevar atņemt Andrim! Viņš ir dzivs! Viņš ir dzīvs! Kur ir Andris?
— Māras dzirnavās.
— Kur tās atrodas?
— Nepilnu stundas gājienu no šejienes.
— Ai! Steigsimies turp!— Rūta mēģināja traukties kājās, bet atkrita dūnu spilvenos.
— Tu vēl esi ļoti vārga.— Anna glāstīja meitenes roku.— Desmit soļus tu nespēsi paiet. Un bez tam — tavi sargātāji tevi nelaidīs prom.
— Nelaidīs?— Rūta pārdomāja.— Jā gan. Ja Matīss Bērenss man melojis par Andra nāvi, tad viņš grib mani pie sevis paturēt.
— Tā ir. Un tikai slepus mēs varam no šejienes izbēgt. Bet tu vēl esi pārāk nespēcīga.
— Ak, es jau jutos tīri spirgta,— Rūta, nelaimīga, nobirdināja asaru,— bet pagājušu nakti atkal saguru. Te ielauzās poļi.
— Jā, mēs redzējām.
— Ļaunie heiduki izrāva mani no gultas un būtu man pāri darījuši, ja neiesteigtos te kambari viņu priekšnieks. Tas mani paglāba. Viņš mazliet prata latvju valodu un nomierināja mani. No ši baigā pārdzīvojuma atkal jūtos nespēcīga.
Anna pārdomāja:
— Mums jānogaida nakts. Vai nevari līdz tam mūs še kur noslēpt?
— Te ir pažobele,— Rūta norādīja uz kaktu aiz gultas. — Tur varat iebēgt, kad kalpone Zane nes ēdienu. Citādi neviens mani netraucē.
— Labi, nakti mums jātiek mežā. Ja nespēsi tālāk iet, Lēne paliks pie tevis, bet es steigšos uz dzirnavām pie Andra.
— Dzirnavas tak poļi ielenkuši,— Lene iebilda.
— Pēteris ielencējus atsitis un sakaus. Varbūt jau tagad tur notiek cīņas.
Uz kāpnēm ārā bij dzirdami smagi soli.
— Zane nāk ar brokastīm!— Rūta brīdināja.— Ātri pažobelē!
Anna ar Lēni nozuda.
Ienāca resnā kalpone, nesdama gabaliņu ceptas zoss un krūzīti piena.
— Ai, ai, mīlā meitiņ,— viņa sūrojās, nolikusi uz galda ēdienu,— bēdu dienas mums te būs, ja poļi sāks arvien biežāk apkārt sirot. Tie paši, kas te ielauzās pagājušo nakti, visu izlaupīja. Tikai šo mazo lāsīti piena tev noglabāju. Te mums visiem var pienākt gals. Hansis gan nupat aizgāja uz pilsētu lūgt kungu, lai ved mūs visus prom, bet ja tik ceļā tam neuzbrūk poļi.