Kalpone strauji pagriezās pret logu.
— Kas ir?— Rūta ausijās.
— Vai dieniņ! Atkal laužas vārtos!
Sadzirdēja troksni, balsis, lauzta koka brīkšķi.
— Vai poji?— Rūta uztraucās.
— Jā. Ar zirgu sāniem iespieda aizšaujamo. Iejāj pagalmā. Zirgi kūp. Jātnieki kā dzēruši grīļojas seglos. Zēligais Dievs! Nu nebūs labi.
Zane izsteidzās. Anna un Lēne atstāja slēptuvi un piesteidzās pie loga. No šejienes varēja pārredzēt pagalmu. Ievainotie, asiņojošie poļi, cilvēku desmit, kāpa no zirgiem. Daži turpat zālē pakrita nespēkā.
— Surp, ļaudis, ar apsienamiem!— atskanēja sauciens lauzītā latviešu valodā.
Anna pazina šo balsi. Tas bij heiduku nodaļas priekšnieks, kurš naktī u7. ceļa bija sarunājies ar zemnieku, un, kā liekas, tas pats, kurš arī Rūtu bija paglābis no savu laužu varmācibām. Viņai pēkšņi iešāvās prātā doma:
«Ja lūgtu polu virsnieku palīdzēt Rūtai izbēgt? Nav jāsaka, ka mēs dodamies pie Māras sudmalu aizstāvjiem, kuri, bez šaubām, poļus sakāvuši.»
— Pie vella! Vai tu kustēsies, nolādētais suns!— polis kliedza.
Anna palūrēja pa pusvērto logu: ievainotie poji auklēja savas brūces, nometušies uz maura nama priekšā. Pārvaldnieks tūļojās ap lieveni.
— Mums nekādu pārsienamo drānu nav,— viņš teica saīdzis un apjucis, kā liekas, patiesi nezinādams, ko ķert, ko nest.
— Lēne,— Anna apņēmīgi iesaucās,— iesim mēs palīdzēt ievainotiem, tā iegūsim viņu draudzību!
Viņa pakampa Rūtas gultas palagu un nazi no brokast- galda.
— Tu, Rūta, sagatavojies! Varbūt mēs tiksim ātrāk prom, kā domājam.
Lēne sekoja Annai. Viņas izgāja no kambara, nokāpa lejā, iznāca uz lieveņa, piesteidzās ievainoto kareivju grupai un nometās pie tiem uz maura.
Ne vārda nerunādamas, viena grieza linu palagu slejās, otra plūca ceļmalas lapas brūcēm pret iekaisumiem un atnesa no akas spainī ūdeni. No kaujas izbēgušie poļi pa lielākai daļai bija ļoti smagi ievainoti. Viens pat bija miris, kā likās, gulēdams nekustīgi ar seju zālē.
Vispirms Anna aplūkoja virsnieka ievainojumu. Tam bija dzija brūce plecā. Lēne vilka nost asinīm pieplūdušo zābaku no otra poļa kājas. Meiču izveicīgie pirksti naski un maigi rīkojās, nomazgādami asinis, apklādami vātis ar dziedinošām ceļmallapām un nosiedami pēc visiem likumiem vainas. Diezgan tās bija vingrinājušās šai darbā pa Rīgas aplenkuma laiku.
Uz lieveņa parādījās tūļīgais pārvaldnieks ar vecu, noskrandušos kreklu rokā.
— Te būs ko apsiet pušumus!— Viņš pa gabalu izstiepa roku ar skrandām.
Ievainotā virsnieka acis iezvērojās. Negantas dusmas viņam bij pret šo lempi.
— Vācies nost no acim!— viņš tam uzsauca.
Tas atrāvās, bet, tikai tagad pamanījis meičas darbā, ieplēta acis.
— Nolādēti lai šie Rīgas valdnieki, rātskungi un muižnieki!— polis nerimās dusmās un sāpēs.— Viņi pārdeva Rīgu zviedriem, nodeva mūsu karali, pat ievainotam ienaidniekam tie nevar viņu brūces apsiet! . . . Patiesi žēl to varonīgo karavīru, kas cīnās viņu pusē. Kaut Polijai būtu tādi cīkstoņi, kas šorīt mūs sakāva pie dzirnavām! Lai Dievs piedod manu sajūsmu: tie bija varoņi!
Meičas apkopa ievainotos vienu pēc otra. Atlika pēdējais, kurš gulēja ar seju zālē. Virsnieks pacēla tā roku. Tā atkrita bez spēka.
— Tam vairs nav vajadzīga jūsu palīdzība, labās jaunavas,— viņš teica, paraudzījies vienā un otrā.— Nabaga Anteks! Bet nu — zirgos!
Veselākie pieveda zirgus un palidzēja vājākiem tikt seglos.
— Lai Dievs jums atmaksā visu labu, daiļās jaunavas!— Polis pienāca un sniedza veselo roku atvadīdamies.
— Pan!— Anna satvēra poļa roku.— Dievs jūs sūtījis mums palīdzēt bēdās.
— Kā?
— Palīdziet mums aizvest no šejienes slimo jaunavu, kas te augšstāvā atrodas gūstā.
— Kā? Vai tā nav šīs muižiņas kundze?
— Nē. Tā ir nabaga kalpone, kuru muižnieks ar viltu atvīlis viņas līgavainim.
Pārvaldnieks kā odzes dzelts pieskrēja klāt.
— Jūs gribat šīm meičām palīdzēt aizvest slimo? Nē, pan, to jūs nedarīsiet!— Viņš viltīgi iesmējās.
— Kāpēc?
— Tā ir to negantnieku iecerētā, kuri jūsu Jaudis tik nežēlīgi sakapāja. Viņas to vedīs uz dzirnavām.
Lēne nobālēja. Anna iekoda apakšlūpā. Cik viltīgs un apķērīgs tomēr bija šis tūja!
Polis paraudzījās meičās un pārvaldniekā. Tad pavīpsnājis uzsauca saviem Jaudim:
— Ei, Juri, Sigismund! Jūs esat veselāki. Aiz mājas pažobelē ir rati. Nabaga Anteka zirgs ir lieks. Iejūdziet to!
Sis jaunavas aizvedis savu slimo biedreni — kurp tā vēlēsies!
Rūta saģērbusies jau stāvēja uz lieveņa. Desmit minūtes vēlāk tā izbrauca ar Annu un Lēni pa muižiņas vārtiem. Te poļi atvadījās:
— Nododiet sveicienu jūsu neuzveicamiem draugiem!
31. nodaļa atkalredzēšanās
Pavasara saules rēnie stari, lidami pāri mežu galotnēm, gausi žāvēja asins lāmas niknās kaujas laukā ap Māras dzirnavām. Meža malā, uz tuvējā ceļa, Mārupites krastos, pie pāju žoga gulēja kritušie ienaidnieki, nogalināti zirgi, musketes, piķi, zobeni cits caur citu. Zeme visapkārt bija zirgu pakavu un kājnieku zābaku nomīdīta un izspārdīta. Pat uz tiltiņa un dzirnu ratā iekrituši karājās poļu līķi.
Mežmalā vieglāk ievainotie karakalpi raka garu un dziļu brāļukapu kritušajiem ienaidniekiem. Citi pievāca un stiepa uz dzirnavu pagalmu kaujas laukā palikušās noderīgās mantas, kā seglus, zirglietas, musketes, pistoles, piķus, zobenus un biszāļu kārbas. Dzirnavu pagalmā uz izklātām segām gulēja garā rindā kā apskaidrotām sejām kritušie neuzveicamie — divdesmit četri viri.