Pēteris stāvēja pie garās aizgājušo rindas nekustēdamies, neatbildēdams uz jautājumiem, ar kādiem viens otrs mēģināja pie tā griezties attiecībā uz kaujas lauka nokopšanu.
Viņš, garā atvadīdamies no uzticīgajiem biedriem, kā likās, bija pagājis tiem līdzi gabaliņu aiz zemes apziņas loka — mūžības robežas, kur arī viņu vairs nesniedza šīs pasaules skaņas un elpa.
Arī asaras mitējās ritēt pār viņa vaigiem. Blāvais mitrums acīs tikai liecināja par izsusējušiem avotiem, un vāji mirdzošās graviņas pāri putekļiem un dūmiem nomelnotai sejai atgādināja izžuvušu strautu gultnes ar sidraba nogulumiem.
Tā viņš nostāvēja veselu stundu.
Tad, atgriezies īstenībā, ar smagu nopūtu pacēla galvu, vēlreiz pārlaida skatu pār biedru sejām un atstāja pagalmu.
Vārtos viņam nāca pretim Ermanis ar lāpstu rokā.
— Kaps mūsējiem ir gatavs, Pēter.
Abi atgriezās pagalmā. Cēla nestuvēs un nesa uz biezokni vienu pēc otra savus biedrus . . . Kad pār tiem pacēlās smilšu kopiņa, Pēteris drebošu roku nolauza egles zaru un ar to apklāja aizgājušo dusas vietu.
Atgriezdamies uz dzirnavām, jau vārtos Pēteris izdzirdēja meža cejā ratu grabēšanu. Driz parādījās pajūgs. Tajā sēdēja trīs sievietes. Pēteris pazina Annu un Lēni; tad, vērīgāk ieskatījies, uzzīmēja arī trešo.
Pēkšņi viņam kā kamols aizmetās krūtīs. Viņš ātri nozuda pagalmā.
— Ak, Dievs!— viņa lūpas murmināja, sejai sāpīgi saviebjoties.— Ne manis dēļ viņa teicās mūs apciemot, ne man viņai bij nesamas tās svarīgās ziņas … Visu tā dara tikai Andra dēj!
Viņš iegāja dzirnavās.
Te Andris apkopa smagāk ievainotos, pārsiedams viņu brūces, tos ērtāk noguldīdams salmu cisās, pasniegdams ūdeni vai degvīnu, kas katram likās labāks slāpju dzesēšanai.
Pats sava ievainojuma, bez šaubām, diezgan dzijas brūces sānos, par ko liecināja vēl arvien caur apģērbu lēni sūcošās asinis, viņš neievēroja.
Pēteris ienācis teica neskanīgi:
— Es palikšu tavā vietā, Andri. Tu ej. Man liekas, tava Rūta atbraukusi.
Zibeņātrumā Andris pielēca kājās.
— Rūta — atbraukusi?! Vai tu nopietni runā?
— Ej! Palūko!
Kā bulta Andris izmetās no dzirnavām.
Pēteris nosēdās uz ķeblīti un apslēpa seju rokās.
— Rūta!— Andris iegavilējās, redzēdams pagalmā iebraucam pajūgu.
Meitene grīļodamās cēlās kājās un sajima Andra rokās, kurš to izcēla no pajūga un nesa uz iekšu.
— Ak!— nopūtās Lēne no sirds dzijumiem.— Uz mums viņš pat nepaskatījās.
— Apmierinies!— Anna pavīpsnāja.— Tevi viņš vēl vakar redzēja. Bet Rūta nabaga zēnam šķiet bijusi prom mūžību.
Meičas izkāpa. Pienāca Ērmanis, vērodams zirgu. Tad viņš apsveicinājās ar viešņām, roku dodams.
— Kur jūs šo stalto bēri ņēmāt? Man liekas, ka ar viņa jājējiņu man šorīt bija maza saruna.
— Tātad tu viņam to plecu būtu pārcirtis?
— Kad tevi deviņi! Un tu atkal to brūci būsi dziedējusi.
— Jā. Viņš lika tev nonest sveicienu — kā ienaidniekam, pret kuru sajūt cienību.
— He, he, tādi jau tie īstie karakungi ir. Ja tos pasit gar zemi ar bomīti, tad viņi šķendējas un zākā pretinieku. Bet, ja tādu kaut vai gabalos sakapā ar zobenu, tad cildina un liek nest sveicienus. Bet mani viņu uzslavas nevilina. No sava bomīša es nekad neatteikšos, kad ar zobenu nekā vairs nevarēšu ķepuroties. Galvenais ir sakaut ienaidnieku, vienalga, vai pa galvu vai dibenu, ar dzelzs skalu vai koka gabalu.
— Es ari tā domāju, Ērmani,— Lēne pasmaidīja.— Kad citi vairs nezin, ko darīt, -tev arvien padoms pie rokas.
— Bet sakiet man, mijās meičas,— vai tās arī nebijāt jūs, kas te nakti paziņoja par poļiem Vella muižā?
— Mēs bijām te.
— Vai dieniņ, kā Pēteris bija noskaities, ka sargkareivis viņu nemodinājis!
— Viņam tak bija nepieciešama atpūta šīsdienas grūtajai kaujai.
— Tā mēs visi domājām. Un tā ir pareizi. Ja Pēterim ir galva skaidra, tad mēs nekad nepazudisim . . . Bet nāciet nu uz iekšu.
Meičas sekoja Ērmanim dzirnavās.
Te .pie vienas sienas salmos gulēja ievainotie. Pēteris sēdēja uz soliņa. Tam iepretim uz lāviņas pie loga Andris turēja rokās nespēcīgo Rūtu. Ermanis ar Annu un Lēni nosēdās malā.
Rūta atstāstīja lēnā balsi savus piedzīvojumus no ievai- nošanas laika, par melngalvja Bērensa rūpību, viņa melus, ka Andris miris; tad Jauno sērgu, kas viņai uzmācās, slepeno pārvešanu uz Vella muižiņu, atkal Bērensa gādību, savas skumjas par Andra nāvi, gauso atveseļošanos, tad pagājušās nakts notikumus, Annas un Lēnes ierašanos un atsvabināšanu.
— Skat, kāds tas Matīss Bērenss blēdis!— Ērmanis nenocietās.— Bet, taisnību sakot, labu vien no viņa esam pieredzējuši. Viņš jau mums izgādāja to lepno pajūgu, ar kuru izbēgām no Rīgas, kad Anna mūs atsvabināja no Peitava torņa. Un, lūk, ari mūsu Rūtu viņš ārstēja un kopa, kad bijām izdzīti no Rīgas.
Andris gan nepiekrita gluži Ērmanim, domādams par bezgalīgiem meklējumiem un pārciestām sirdssāpēm. Bet viņš nekā neteica. Sēdēja klusās pārdomās.
Saule jau bija labi panākusies uz dienas vidus pusi, un viņas stari krita pa vajējo logu uz lāviņu, kur sēdēja Andris ar Rūtu.
«Ak, Dievs, cik viņš ir skaists!» domāja Lēne, neizteicamā maigumā raudzīdamās Andrī.
Anna, šad tad pametusi pētošu skatu uz Pēteri, kurš sēdēja kluss un saducis, aplūkoja arī ievainotos. Viņa ievēroja netīrās skrandas, ar kādām bija pārsietas viņu brūces, un domāja: «Nabadziņi! Viņiem nav tīru linautu. Bet man mājās pūrs līdz malām pilns audekla baķu, palagu, dvieļu un visa kā . . .»