Andris, pēkšņi kaut ko atcerējies, piecēlās un, pienācis klāt meičām, spieda viņu rokas, pateikdamies par Rūtas atvešanu. Lēne kusa vai laukā no laimes. Anna pameta skatu uz Pēteri, un abu skati sastapušies atkal izšķīrās. Ari Ērmanis pateicās par biedra ligavas paglābšanu — un kaut arī no viņa drauga melngalvja gūsta. Pēterim bija neērti neteikt nekā. Arī viņš piecēlās un sniedza roku Lēnei, tad Annai.
— Pateicos es arī.
— Vai dieniņ!— Anna iesaucās, sajutusi siltu uzpilam uz roku un ieraudzījusi no Pētera piedurknes sūcamies asinis.— Tu esi ievainots, Pēter!
— Ak, nav nekas liels. Būs apsējs noslīdējis.
— Parādi brūci!— Viņa negrieza vērības ierunām un novilka Pētera vamzi.
Visa roka bija asinis. Virspus elkoņa atvērās krietna rēta, paša zobena galiņa iešķelta. Pēteris bija noplēsis savalkātā krekla piedurkni un ar to brūci pārsējis. Bet pārsējums izrādījās nobrucis, un rēta no jauna sākusi asiņot.
— Pagaidi brītiņu!— Anna kaut ko iedomājās un paraudzījās apkārt. Viņa ieraudzīja dzirnavkambara durvis un iesteidzās tur.
Pēc brītiņa viņa atgriezās, turēdama rokā vairākas saplēsta linaudekla strīpas un ķipīti ar ūdeni. Viņa lika Pēterim piesēst uz ķeblīti, atraisīja veco apsienamo, izņēma no tā dziedinošās lapas, nomazgāja tās, nomazgāja arī brūci, uzlikusi tai tīrās lapas, un apsēja ar tīrajām audekla strīpām, kuras tomēr smaržoja pēc miesas siltuma.
Pēteris raudzījās daiļajā meičā un visu saprata:
«Lūk, viņas ņiebura saites ir atraisījušās, no saviem pleciem viņa noplēsusi apsienamiem drānu!»
— Vai nav par ciešu savilkts?— Anna jautāja, dažas reizes aptinusi saiti ap roku.
— Nē.
— Ak, Dievs! Jūs esiet tik spēcīgi varoņi, jums ir zobeni, musketes, biszāles, bet saišu ievainojumiem jums nav.
— Nav gan tādas mantas.
— Man mājās ir daudz audekla. Es rītu atnesīšu. Arī labprāt koptu jūsu vājiniekus.
— Kā tad to varēsi? Tēvam taču esi nepieciešama saimniecībā.
— Viņam vairs saimniekotājas nevajag.
— Kā tā?
— Viņš nomira. Sērgā.
Anna, iztinusi savu saiti un iemetusi apsienamā mezglu, nevarēja isos galus ar pirkstiem labi pievilkt. Tādēļ viņa noliecās, lai ar zobiem palīdzētu.
Pēteris raudzījās pie savām krūtīm noliektajos zelta sarkanos meičas matos un ieelpoja viņu smaržu, kas sajaucās ar apsienamo svaigās miesas elpu, un sajuta saldu reiboni — savādu, līdz šim nekad vēl nemanītu vājību.
— Tā!— Anna atkal piecēla galvu, savilkusi mezglu. — Tātad es atnākšu kopt ievainotos, kad būšu apbedījusi tēvu. Vai drīkstu?
Pēteris no saviļņojuma nespēja parunāt ne vārda. Viņš tikai palocīja galvu un aizgriezās.
— Nu jāiet apraudzīt, kā iet biedriem.
Anna noraudzījās pakaļ aizejošam Pēterim un domāja:
«Kādēļ viņš tik strups pret mani? Vai viņš vēl arvien mani nicina par to, ka kādreiz metu acis uz Andri? Bet vai tas tik ļauni? Es tak tad vēl nezināju, ka Andrim ir pašam sava līgava . . . Ak, es tomēr nākšu …»
Lēne, nenovērsdama acis no Andra sejas, nepavisam neievēroja viņa ievainotos sānus. Citādi tā ar lielāko aizraušanos būtu sekojusi Annas priekšzīmei.
Rūta, Andra noguldīta uz lāviņas, bija iemigusi.
Viņas mieru netraucēdamas, meičas klusi atvadījās no Andra un Ērmaņa un izgāja. Pētera nekur neredzēja, un viņas devās prom, neatvadījušās no tā.
Kad Anna ar Lēni bija aizgājušas, Pēteris iznāca no šķūņa. Viņa seja bija atkal mierīga.
— Erman,— viņš teica,— es došos uz pili pie koman-
Rūta, Andra noguldīta uz lāviņas, bija iemigusi.
danta ar ziņojumu. Izriko tu sardzes un izlūkus. Ja mani pojus, nocietinies un sūti man ziņu uz pili. Nekādā gadījumā neatstājiet dzirnavas, kaut arī mazs ienaidnieku pulciņš jūs pavedinātu izkauties ārpusē.
— Saprotu, Pēter.
— Mēs esam palikuši ļoti mazs pulciņš. Lūkosim pili izlūgties jaunus biedrus kritušo vietā. Nu, paliec sveiks!
Lieliem soļiem Pēteris devās uz Rīgas pusi, nogriezdamies krūmājā, lai nepanāktu un nesastaptos ar Annu un Lēni, bet pa aplinkus taku aizsteigtos tām priekšā.
32. nodala nekas nav neiespējams
Pēteris tuvojās Daugavmalai. Viņa sirds bija drūma un nospiesta. Viņš sajuta mocošus sirdsapziņas pārmetumus par lielajiem širita kaujas upuriem: divdesmit četri vīri krituši! Un tikai viņa vainas dēļ. Nepiedodamas vieglprātības dēļ.
Neuzveicamo vadonis domās pārlaida sev garām visu pagājušo nakti.
Vakar, ieguvis no sagūstītā heiduka ziņas par polu nodomiem ieņemt Māras dzirnavas un tur nocietināties, viņš ar saviem ļaudīm visā slepenībā bija ieradies dzirnavās un sagatavojies aizstāvēšanai. Viss bija sīki izdomāts, apsvērts, izrēķināts. Labi nocietinātā blokhauzī varēja turēties pret desmitkārtīgu pārspēku, lieki neziedojot dzirnavu aizsargu dzīvības. Bija zināms, ka poļi ieradīsies tikai ap rīta pusi, lai, gaismiņai svīstot, to ieņemtu.
Lai krātu spēkus nākamam rītam, viņš, nostādījis sargus tornī, aiz vārtiem un mežā, lika visiem pārējiem likties dusēt un pieteica, lai arī viņu modinot, tikai briesmām draudot. Bet pats viņš, domādams par Annas mīklainiem vārdiem pils krastmalā par apciemojumu, svarīgām ziņām, nevarēja iemigt gandriz līdz pusnaktij un nemierīgi grozījās pa guļas vietu. Tad, tikai pāris stundas nosnaudies, viņš atkal pamodās dīvainā nemierā, piecēlās un gāja apraudzīt sardzes.
Ārējais sargs aiz vārtiem tam paziņoja abu meiču apciemojumu un vēstis par poļu jātniekiem Vella muižiņā.
Uztraucies viņš norāja sargu, ka to nemodinājis, un nu vairs nekur neatrada mieru.
Kaut gan sargs meičas nepazina, Pēteris uzminēja, ka tās bijušas Anna ar Lēni. Viņš pārdomāja, ka vēsts par poļiem Vella muižiņā nevarēja būt tā svarīgā ziņa, par kuru meiča minēja dienu pils krastmalā, jo polu jātnieki tikai nakti ieradušies. Tātad Annai bija kas cits sakāms. Kas cits — varbūt tieši viņam vienam! . . .