Sais atcerēs Pēteris sasniedza Dauga-vu ap Abates salu. Lai nesatiktu meičas, viņš negriezās vis uz pārceltuvi pie Sarkanā torņa, bet paņēma tepat zvejnieku laiviņu un viens brauca pāri tieši uz pils piekrasti.
Straumē viņš nodevās atkal nakts pārdzīvojumiem.
Nakts tumsā atgriezies pagalmā, viņš bija iedomājies, kur meičas varētu būt palikušas, kad tās neielaida dzirnavās. Atpakaļ pilsētā viņas vairs nevarēja tikt, jo nakti nevienam neatvērās vārti. Vai viņas varbūt būs atgriezušās uz Daugavmalu un apmetušās kādā būdā? Varbūt tārti nakts jāpavada mežā, kur var gadīties krist poļu sirotāju rokās? Jeb viņas varbūt apmetušās tepat pie dzirnavām?
Nē, Annu nevar atstāt mežā nakti un baismā!
Tad viņš, nemiera plosīts, lika atvērt vārtus un izgāja laukā. Apstaigāja dzirnavas, ratu, mazo lapeni. Tad meklēdams gāja gar ezera krastu uz viņu galu. Pie Mārupltes ietekas sataustīja ar kāju pārmesto laipu, pārgāja otrā pusē upītei un apgāja apkārt ezeram. Pēc tam apstaigāja visu meža pakalni, klusi saukdams Annu vārdā.
Beidzot viņš bij nogājis uz Daugavu. Izstaigāja krastu, pamodināja laiviniekus, ieskatījās plostnieka būdā. Kāds pārcēlājs atcerējās ap vārtu slēgšanas laiku kopā ar strādniekiem pārvedis divas meičas, no kurām vienai bijuši zelta sarkani mati garā pīnē. Bet atpakaļ tās nav pārcēlušās. Kā neprātīgs apskrējis Sarkanā torņa apkaimi, attālākos krūmus, pagājies gar Daugavu uz augšu, nekur viņš meiču nemanīja.
Pēkšņi atjaudies, ka austrumu pamale jau metas mazliet blāva, viņš steidzās atpakaļ pie savējiem.
Soļodams cauri krūmājam, viņš vēl arvien vēroja, vai kur nemanis meičas. Te, soļus divi simts no dzirnavām, gājējs uztraukts apstājās, izdzirdējis sev priekšā apspiestas balsis un liela pūļa drūzmēšanos. Tie bija poļi, visā klusībā ielenkuši dzirnavas. Pārliecināti, ka blokhauzis gluži bez apsardzības nevar būt, bet nezinādami, cik liels ir sargu skaits, un citu sirotāju rūgto piedzīvojumu mācīti būt uzmanīgiem, viņi pirms gaismiņas neuzdrošinājās sākt uzbrukumu.
Dzirnavās viss bija klusu. Bet viņš nojauda, ka tur valda vislielākais uztraukums viņa dēļ.
Drudžaini strādāja viņa smadzenes: ko tagad darīt? Kā tikt pie savējiem cauri ienaidnieku baram?
Viņš izvilka zobenu. Aptaustīja pie jostas pistoli.
Tad pēkšņi noteikta doma izšķīra jautājumu: viņš lēni tuvojās baram, kurā jau varēja saskatīt atsevišķas kontūras vājā mijkrēslī, un ievirzījās pelēko stāvu vidū, lēni spiezdamies cauri uz vārtu pusi. Neviens no pūļa neiedomājās ienaidnieku savā vidū.
Bet mijkrēslis ātri pieplūda. Jau izcēlās atsevišķu kareivju galvas un plecu līnijas.
Viņš bija vairs tikai solus desmit no sētas. Viņa vērigais skats manija sev blakus polu virsnieku, kurš čukstēdams deva pavēli kāpt vīriem vienam otram uz pleciem un rāpties pāri sētai. Arī Pēterim viņš iegrūda dunku sānos, atkārtodams pavēli. Tas, lai gan neko citu acumirklī nevēlējās kā tikt viņā pusē, tomēr saprata, ka ikviens, kura galva parādīsies pāri sētai, dabūs lodi pierē . ..
Atkal pārtrūka Pētera atceres pavediens. Laiva uzsēdās smilšu sēklī. Viņš to atbrīvoja un, tālāk irdamies, turpināja domāt par pagājušo nakti.
Uz virsnieka pavēli citi poli jau pacēlās virs pūja galvām un ķērās pie sētas augšas. Atsķanēja šāvieni, nošņāca zobeni pagalmā. Viņš, ar varenu dūres atvēzienu pasitis gar zemi pusdusi poļu, tā sev telpu atbrīvodams un soli atkāpies, veiklā pagriezienā ar otru roku nocirta polu virsniekam galvu. Tai sekoja citas viena pēc otras . .. Vēl poji neattapās, kas īsti notiek, un krita visapkārt Pēterim kā kviešu stiebri pļaujas laikā.
Nu ar katru mirkli kļuva gaišāks. Kā vilku aitās poļi saskatīja savā vidū nāves pļāvēju un, nepētīdami, kā tas te gadījies, bruka virsū.
Ari rīdzinieki blokhauzī, visu laiku raidījuši šāvienus pūlī, pamanīja kņadu vārtu priekšā un, sapratuši, ka tur cīnās viņu kaprālis, aprima šaut un uzsauca: «Tu, Pēter?» — «Jā,» viņš atsaucās, «atveriet vārtus!» Viņš bija iztīrījis ap sevi laukumus asis divas caurmērā; kas pienāca tuvāk, tas krita no viņa zibeņātrā cirtiena. Viņš uzgavilēja: pret vārtiem vairs nebij neviena ienaidnieka.
Bet te pieauļoja poļu jātnieki no meža ceļa — no Vella muižas. Viņu vadonis, aptvēris stāvokli, drāzās ar saviem ļaudīm virsū, un, pirms vēl atvērās vārti, sākās nevienādā cīņa — vienam kājniekam pret simtu jātniekiem. Te viņš dabūja brūci rokā.
Tagad viņš cīnījās ar muguru pret vārtiem un, kad tie atvērās, ielēca pagalmā. Bet velti biedri pūlējās aizspiest ciet vārtus. Jātnieku zirgi ar sāniem tos atkal atgrūda, un cīņa turpinājās pagalma priekšā. Ērmanis izmisumā pakampa parasto ieroci briesmu brīdī — siena bomi. Bet vārtos nebij telpas atvēzētiem nāvīgajiem sitieniem, kā viņš arvien mēdza uzveikt pārspēku klajā laukā.
Beidzot ar lieliem upuriem neuzveicamie tomēr atspieda ienaidnieku un aizgrūda vārtus, tos nostiprinot.
Nu tikai vārtu sargi pamanīja poļus pagalmā. Kā viļņi tie gāzās pāri sētai no ezera puses, klupdami dzirnavu ļaudīm mugurā. Te krita viens, te otrs neuzveicamais. Pēteris cīnījās kā neprātīgs. Kā zibeņus izdalīdams cirtienus ar labo roku, viņš pacēla no zemes kritušā biedra zobenu ar ievainoto kreiso roku un rīkojās ar to gandrīz tikpat veikli. Poļus pārņēma šausmas. Viņi atkāpās kaktā un mēģināja rāpties atpakaļ pār sētu, bet viņš tos panāca, un stundas ceturksnī vairs nebij neviena dzīva iebrucēja pagalmā.