Nu viņš nodibināja arī kārtību dzirnavās. Bez vadoņa palikušie apjukušie rīdzinieki līdz šim cīnījās, kur pagadījās. Tagad pretinieks dabūja just īstu atsparu.
Poli atkāpās . ..
Atkal Pēteris pārtrauca savas atceres. Laiva piestājās krastā. Uz pili iedams, viņš vēl uzkavējās pie kaujas iznākuma.
Saniknoti par lielajiem zaudējumiem, neuzveicamie sēdās zirgos un, izbraukuši no dzirnavām, kā atriebibas gari kapāja poļus. Maz bij to, kas izglābās .. . Ak, ja viņš būtu atradies savā vietā, cik daudzi no šodien smiltājā noraktiem biedriem vēl būtu dzīvi! …
Iegājis pilī, Pēteris lika sevi pieteikt komandantam.
Vecais kapteinis, jau pa logu redzējis Pēteri piebraucam, steidzās tam pretim pa lielajām kāpēm.
— Nu, kaprāl, jums bija sīva kauja šorīt?
— Jā, kaptein.
— Tu esi drūms. Vai sliktas ziņas?
— Sliktas, kaptein.
— Dzirnavas atdevāt ienaidniekam?
— Nē, dzirnavas ir mūsu rokās.
— Ak, nu tad vēl nav tik ļauni.
— Mums lieli zaudējumi.
— Daudz kritušu?
— Divdesmit četri vīri.
— Un polu?
— Ap pusotra simta.
Komandants sajūsmā pacēla rokas.
— Varoņi! Varoņi! Neuzveicamie! Divdesmit četri pret pusotra simta.
— Sis samērs nav iepriecinošs, kaptein.
— Kā tā?
— Poļu bija ap trīs simti. Viņi zaudēja tikai pusi. Mēs bijām četrdesmit. Mūsu vairs nav puse.
— Patiesi, draugs, tā tikai tu vari rēķināt!— Vecais kareivis apkampa Pēteri un veda uz savu rakstu istabu, kur skrīveris viens krāmējās ap papīriem.
Komandants ar savu kaprāli apsēdās.
— Mūsu lielie zaudējumi,— Pēteris sāka stāstīt,— cēlās caur manu vainu.
— Caur tavu vainu?
— Es nebiju savā vietā.
— Tu nepiedalījies kaujā?
— Kaujā piedalījos no paša sākuma, bet nepaspēju dot pirmos aizsardzības rīkojumus. Biju izgājis ārpus dzirnavām, un, kad izlauzos cauri ielencēju pūlim, tie pa atvērtiem vārtiem ietika līdzi pagalmā. Nu, kad visu vērību piegriezu vārtiem, poli no muguras puses iebruka pār sētu. Sai apjukumā krita lielākā dala manu biedru.
Komandants pētoši uzlūkoja Pēteri. Tad teica:
— Kā nomanu, tu esi ieradies, lai pats sevi apsūdzētu.
— Tā ir, kaptein. Es gaidu sodu.
Komandants ar smaidu pagrozīja galvu.
— Uzvarētāju nesoda.
— Tomēr . . .
— Par veiksmēm vai neveiksmēm tev jāatbild vienīgi savai sirdsapziņai. Es tevi varu tikai uzslavēt par veikto ciņu. Be nu tev trūkst karavīru.
— Es atnācu lūgt papildinājumus.
Komandants nopūtās.
— Tā būs grūta lieta. Rigā nav lieku cilvēku. Kapteinis Salderns nocietinās Vecā kalnā. Tas ir vissvarīgākais atbalsta punkts pret poļu sirotājiem. Lai tur noturētos, viņš nevar dot prom neviena vira. Viņš pats vēl pieprasa pastiprinājumu. Tikpat svarīga ir Pārdaugavas pulkveža Kobrona celtā skansts. Tur ļaužu tikko pietiek apkalpot baterijas. Daugavgrlvas cietoksni puse ir kritusi Jaunai sērgai par upuri. Gubernators ar ziņnešiem lūdza dažus simtus kareivju no karaļa karapulkiem Vidzemē. Tie nevarot dot neviena vira, jo arī viņu ierindas sērga padarījusi gluži retas. Jelgavas komandants pat lūdza mums kādus simts karakalpus, jo no viņa astoņsimts vīriem tikai četrdesmit esot cīņas spējigi, pārējie guļot ar Jauno sērgu. Vienīgās cerības vēl bija — gaidīt kuģus no Stokholmas, bet, liekas, ari tās izrādīsies veltīgas, jo gubernators Krūze šodien saņēma ar vēstnieku viņa majestātes rakstu. Tā saturu vēl nezinu, tikai novēroju, ka Krūzes seja apmācās, kad viņš ieskatījās karaļa rakstā . . . Man bail, ka mums vajadzēs Māras dzirnavas atstāt liktenim.
Pēteris sakustējās.
Viņa smadzenēs ātri risinājās domu pavediens:
«Atstāt Māras dzirnavas liktenim? Un tikai tādēļ, ka mūsu neuzveicamo skaits uz pusi samazinājies? Tagad atstāt dzirnavas, kad Anna apsolījās tur ierasties un kopt ievainotos! Tagad, pēc vecā Angera nāves, kad torņinieka meitai nav kur palikt un tā ar prieku apmetisies dzirnavās! Tagad, kad ik dienas viņu redzēšu! Nē. Dzirnavas jānotur. Sešpadsmit varonīgi, izveicīgi, labi apmācīti un norūdīti viri to spēs!»
— Kā tu domā, kaprāl?— komandants, arī padomājis, jautāja pēc īsa klusuma brītiņa.
— Es domāju, ka dzirnavas nekādā gadījumā nedrīkstam atdot poļiem.
— Tās nepieciešamas pilsētai.
— Jā, viņas mums atlikušas vienīgās, kur vēl varam samalt labību maizei.
— Tā ir. Visas apkārtnes vējsudmalas nodedzinātas pa Rīgas aplenkšanas laiku. Arī pilsētas sudmalas sašautas un nebūs tik driz izlabojamas.
— Turklāt, ja poļi nocietināsies pie Māras ezera, tad arī Rīga vairs nebūs droša.
— Pareizi. Bet kā noturēt dzirnavas?
— Es apņemos viņas noturēt!— Pēteris teica lēni, bet noteikti.
— Tu? Ar saviem sešpadsmit vīriem?
— Ar saviem sešpadsmit vīriem.
— Tas ir neiespējami!
— Pie labas gribas, kaptein, viss ir iespējams.
— Bet ja jums atkal uzbrūk trīssimts viru liels ienaidnieka pulks?
— Mēs turēsimies.
Kapteinis apbrinošanas aizgrābtībā raudzījās Pēteri. Viņš sajuta, ka viņa teiktais ir tikpat kā jau darīts. Kāds varens iekšējs spēks pie viņa veiklības un varonības! Jā, tādam vajag būt dzimušam karavadonim. Bet Pēteris bija vienkāršs zemnieks, neprata ne lasīt, ne rakstīt.
Atvērās rakstu istabas durvis. Tajās parādījās stalts cienīga izskata sirmgalvis — viņa majestātes Zviedrijas karaļa mantzinis Kaspars Krūze, tagadējais Rīgas gubernators. Pēteris ar komandantu piecēlās. Ienācējs turēja rokā rakstu ar karaļa zīmogu.
— Mīļais kaptein!— viņš rūpju pilns griezās pie komandanta.— Te ir atbilde no viņa majestātes uz lūgumu pēc palīgspēkiem: neviena vira!
— To varēja paredzēt, ekselence.