— A! Te jau ir mūsu brašais kaprālis!— pavaldonis pazina Pēteri, kurš bija nostājies ēnā.— Sorit jums dzirnavās atkal bija nikns kautiņš ar poliem.
— Jā, ekselence.
— Pēteris ieradās ar ziņojumu,— komandants pasmaidīja,— un lūdza dažus desmitus vīrus, bet. . .
— Velti!— Gubernatora piere apmācās.— Lūk, te ir karaļa raksts, kurā viņš paziņo, ka ne agrāk kā pirms mēneša viņš paspēs savākt kaut cik svaiga karaspēka un ierasties Daugavā. Viņa majestāte ļoti labi saprot Rīgas stāvokli un, gadījumā ja nespējam atvairīt polu sirotājus no apkārtnes, ieteic noslēgt vārtus un samierināties, ja Radzivils galu galā iedomājas mūs ielenkt.
Komandants bija kļņvis bāls. Bet viņš saņēmās.
— Tik tālu vēl neesam, ekselence. Lūk, kaprālis Pēteris gan lūdza papildinājumu savu kritušo karakalpu vietā, bet. . .
Atkal satrauktais gubernators pārtrauca komandantu:
— Nu? Bet? . ..
— Bet, saprazdams mūsu stāvokli, apņēmās noturēt dzirnavas ar tiem ļaudīm, kas viņam atlikuši.
— Cik tev ir viru?— Kaspars Krūze jautāja Pēterim.
— Sešpadsmit.
— Un ar tiem tu gribi noturēt dzirnavas?
— Jā, ekselence, es to darīšu.
— Ari tad, ja varbūt uzbrūk pāris simts vīru liels poļu bars?
— Arī tad.
— Neiespējami!
— Nekas nav neiespējams, ekselence. Kareivim jāiespēj tas, ko viņam pavēl.
— Brīnišķīgi!— Gubernators ar labpatiku raudzījās dzelzs vīrā.— Pēc mūsu mīļā komandanta nostāstiem, kuram gadījusies laime tevi redzēt kaujā, ari es savā iedomu pasaulē redzu tevi kā apokaliptisku jātnieku, ar liesmu zobenu iznicinot mūsu naidniekus. Un tomēr neuzdrošinos tev dot pavēli noturēt dzirnavas ar duci viru pret desmit vai divdesmit reizes lielāku pārspēku.
— Ekselence!— Pēteris iebilda.— Dzirnavas Rīgai ir nepieciešamas. Jums aptrūks maizes.
— Patiesi, drīz mēs tiktāl būsim! Un, ja poļi ielenks pilsētu un viņa majestāte mēneša laikā nepaspēs ierasties ar palīgspēkiem un pārtiku, mēs nomirsim badā.
— Tādēļ jādara viss, lai to novērstu,— Pēteris mierīgi piebilda.
Kaspars Krūze ilgi noraudzījās kaprāli, šaubīdamies par pārdrošās apņemšanās iespēju. Tad viņš pagriezās pret komandantu.
— Kā jūs domājat?
— Man šķiet, ekselence,— kapteinis atbildēja,— ka uz Pētera apņemšanos varam pajauties. Ar Dieva palīgu viņš to veiks.
— Un, ja debesis mums nolems krist,— Pēteris turpināja,— tad nekas nebūs zaudēts.
— Tad būs zaudēti visbrašākie viri Zviedrijas karaJa dienastā!— Gubernators sarauca uzacis.— Tos nedrīkst pakļaut briesmām.
— Ikvienā kaujā kareivis ir briesmām pakļauts.
— No briesmām jāizvairās.
— Tad vispirms jāizvairās dzimt pasaulē.
Atkal gubernatora skats ilgi vērās pārdrošajā kaprāli. Viņš nevarēja izšķirt, vai tā bija tikai parastā drošsirdīga karakalpa bramanība vai patiesa tieksme pēc briesmām un varonīgām dēkām. Pētera seja bija nekustīga, kā granītā cirsta. Zviedrim nevarēja ienākt prātā, ka kādas sievietes tuvums, pēc kura tiecās puiša dvēsele, velk viņu uz dzirnavām — un kaut arī visi elles gari to apsēstu.
— Labi!— Kaspars Krūze pēc brītiņa klusēšanas teica.— Ej un aizstāvi dzirnavas, kamēr atrodi to par iespējamu. Bet tu vari atgriezties Rīgas drošajos mūros, kad gribi. Zviedrija vieglāk paciestu šo apcietināto dzirnavu nekā tevis zaudējumu.
Gubernators sarunu nobeidza.
Komandants atviegloti uzelpoja.
— Tad, ekselence, mums vajadzētu atkal sūtīt uz dzirnavām melderi, veco Milleru.
— Kur viņš patlaban ir?
— Se, pilī. Kad pēc Rīgas ieņemšanas viņa majestāte aizgāja uz Kurzemi, te sāka parādīties poļu sirotāju pulki; tie uzbruka pirmoreiz dzirnavām, no kurām pulkvedis de la Gardijs viņus atsita. Tad viņš atļāva dzirnavniekam un viņa meitai apmesties pilī, kamēr apkārtne būs droša no poļu uzbrukumiem.
— Labi.
Kaspars Krūze atvadījās no komandanta un pasmaidījis pamāja ar galvu arī Pēterim.
Viņš šaubījās par Pētera apņemšanās iespēju.
33. nodaļa MĀRAS DZIRNAVAS
Neuzveicamie gaidīja jaunus uzbrukumus dzirnavām.
Dažas dienas atpakaļ Pie Sarkanā torņa kaujā saņemtais gūsteknis noteikti bija apgalvojis, ka karavadonis Kristaps Radzivils devis zvērastu ieņemt Māras dzirnavas, lai kādi upuri būtu jānes. Tātad arī poļi saprata, cik svarīgas tās bija rīdziniekiem.
Pēteris gatavojās saņemt ienaidnieku.
Blakus nopietni pārdomātiem aizsargu līdzekļiem pagalmā viņš lielu vērību piegrieza arī izlūku darbībai, ik nakti izsūtīdams savus ļaudis uz ceļiem- Dienu novērotājs sēdēja milzīgajā ozolā, kurš auga augstākajā pakalnā aiz ezera dienvidrītos no dzirnavām un no kura galotnes bij pārredzami apkārtnes meži, Rīga, Daugava.
Kādurīt — tas bija trešā dienā pēc pirmās kaujas — Pēteris gāja uz ozolu. Bez pūlēm, kā pa ērtām kāpnēm no zara uz zaru viņš sasniedza galotni. Te, labi apslēpts lapotnē un tomēr ar izredzi visapkārt, jau sēdēja novērotājs.
Pēteris apmetās tam blakus, izvilka no azotes savu tālskatu un aplūkoja apkārtni. Patiesi, tas bija brīnišķīgs izgudrojums: kur cilvēka acs vairs nekā nesaskatīja vai nevarēja izšķirt priekšmetus, ar ši daikta palīdzību visu noskaidroja lielā tālumā. Lūk, piemēram, tagad. Viņš pagrieza savu stobri pret Smilšu kalniem tālu aiz Daugavas un skaidri saskatīja kailajā nogāzē jātnieku, bez šaubām, Salderna novērotāju. Raudzīdamies uz Jelgavas un Bauskas ceļiem, kuri šur tur parādījās mežu izcirtumos vai uzkalnēs, viņš saskatīja uz viena zaķi cilpojam un otram pārskrienam stirnu.
Pēteris atkal noglabāja savu dārgo ieroci un, norādīdams ar roku uz Bauskas ceļu, teica biedrim:
— Redzi tur to augsto priežu puduri, aiz kura mūsu skatam pazūd ceļš.
— Tas nav labs,— novērotājs piebilda.— Aiz tā poļi nemanīti var pienākt gluži tuvu.