— Kā lai te līdzamies?
— Hm . . . Būtu jāsūta turp otrs novērotājs, kuram no turienes būs brīvs skats tālāk un kurš, poļiem tuvojoties, varēs padot zīmi šurp.
— Tad vajadzēs lieka cilvēka.
— Neko darīt.
Pēteris padomāja.
— Mēs varam vieglāk izlīdzēties.
— Kā tad?
— Nolīst tās pāris desmit priedes.
— Pareizi. Tad ceļš būs klajš varbūt veselas pusstundas gājiena attālumā.
— Nu, lūk. Tad to tu izdari pēc maiņas. Paņem vēl trīs četrus vīrus līdz, zāģus un cirvjus, un paveriet skatu.
Pēteris kāpa zemē.
Te viņu sagaidīja Ermanis.
— Ko tad tu te?— Pēteris viņu uzlūkoja.— Atstāji savu azaida katlu?
— Tagad man kunga dienas,— Ērmanis pavīpsnāja.
— Kā tā?
— Nu mums cits putras vārītājs. Man atliek vairs tik malku sagādāt un ūdeni pienest. Torņiniece tagad saimniekos.
— Anna?
— Jā. Atnāca ar visu savu pūru.
— Ar visu pūru, tu saki?
— Kā tad. Smalki linu audekli, palagi, dvieļi. Tos visus plēš kopā un pārsien ievainoto biedru brūces. Nudien, ja tāda apkopšana, tad es arī neko nebēdātu, ja poļi man iecirstu kādu caurumu.
— Tā, tā . . . Bet pie pavarda tak tev vajadzēja palikt.
— Padzina mani. Pati saimniekošot. Tad atnācu apmainīt sardzi ozolā.
Ērmanis kāpa ozolā, un Pēteris veicīgākiem soļiem kā parasti atgriezās dzirnavās.
Ienācis pagalmā, kur karakalpi lāpīja sētu, laboja zirglietas un šo to darījās, Pēteris aplaida visapkārt ātru skatu un, neredzējis tās, ko meklēja, strauji piegāja pie namdurvīm. Te viņš neapņēmīgi apstājās, labu brītiņu padomāja un tad nedroši iegāja kā svešā miteklī. No priekšiņas viņš pavēra lielās dzirnavistabas durvis. Kāpa pār slieksni.
Te neviena nebij. Tikai ievainotie gulēja savā kaktā.
Tā kā gaišāka likās telpa.
Slimnieku salmu cisām bija pārklāts palags, netīrie apsējumi nozuduši un katra brūces no jauna pārsietas ar sniegbaltu linaudeklu saitēm. Ari klons bija tīri izmēzts.
Pēterim šķita, ka pat gaiss istabā kļuvis dzidrāks un svaigāks. Ar pilnu krūti viņš dziļi ievilka elpu. Pastāvēja brītiņu, tad griezās uz iešanu.
Kāds slimnieks pakustējās un vāji teica:
— Pēter, pasniedz man malku ūdens!
— Labi,— Pēteris taisījās iet uz namiņu, bet ieraudzīja ķipi un krūzīti tepat pie lāviņas. Pat par to padomāts.
Viņš pasniedza dzert ievainotam. Tā mute bij sausa, elpa smaga, acis savāds mirdzums.
Pēteris aptaustīja viņa pieri. Tā bija karsta.
— Tevi drudzis moka, draugs?
— Jā,— slimais atbildēja.— Arī elpot grūt'!
— Kā lai tev palīdzētu? Zinātu kādas labas zāles novārīt.. .
— Anna apsolījās iet uz Rīgu. Atnesīšot no mediķa.
— Tā, tā . .. Nu tad labi. Pacieties līdz tam.
Pēteris izgāja pagalmā.
Te pie ūdens mucas Anna berza traukus. Meiča sveicināja. Pēteris atņēma sveicienu. Stāvēja un nezināja, kā iesākt valodas.
— Mūsu dzirnavistabu nemaz vairs nevar pazīt,— pēc laba brītiņa viņš teica.
Anna berza bļodu un pietvīkusi paraudzījās Pēterī.
— Tikai klonu vien es izmēzu.
— Bet vispāri manāma rūpīgas saimnieces roka . . . Jā, saki man, Anna: tu esot teikusēs iet uz pilsētu?
— Gribu apgādat zāles. Tur vienam slimniekam grūts drudzis. Ari priekš brūcēm vajadzētu ko paprasīt.
— Dari gan tā. Es nepavisam neiedomājos, kaut gan tas man pienāktos. Visas šis dienas domāju tikai par dzirnavu aizsardzību un līdzekļiem, kā atsist ienaidnieku, kad tas atkal nāks uz mums.
— Vai tad drīz gaidāms uzbrukums?
— Ik bridi jābūt gataviem. Mierā poļi neliksies, kamēr vai nu būs dzirnavas ieņēmuši, vai viņus tā sakausim, ka tie vairs negribēs te rādīties … Tā ka mēs patlaban par to runājam, tad man vēlreiz tev jāizsaka lielais paldies par to tālskatu. Tas man neatsverams palīgs novērot ienaidnieka tuvošanos. Es viņu glabāju kā savu dzīvību . . .
Te pie ūdens mucas Anna berza traukus.
Pēterim vēl bija uz sirds piebilst —«jo dārgāks viņš man it sevišķi tādēļ, ka tas tavas rokas dots», bet kautrība viņam aizturēja šo atzīšanos.
Anna teica:-
— Ne jau man tev jāpateicas. Kāds mācīts kungs lika viņu tev nodot.
— Vienalga. Es no tevis viņu saņēmu.— Pēteris gandrīz nosarka aiz bailēm, ka nav pateicis par daudz.
Cik dīvaina gan ir cilvēka sirds: tā baidās izteikt to, no kā viņa pilna līdz malām. Un, jo dziļāk, jo sirsnīgāk kāds
mīl, jo klusāks viņš ir. Ja mīlētājs būtu uzskatāms kā uzbrucējs, kā iekarotājs, tad viņu varētu salīdzināt ar stopa šāvēju, kurš, kaut gan uzvilcis stopu, neuzdrošinās izšaut bultu, kad mērķis vēl tāls un miglā tīts. Bet mīlētājs arvien ir sapņotājs, un sapņotājs nevar būt iekarotājs. Ak nē, viņš pats ir iekarojamais, uzveicamais. Viņš tura atvērtus savas sirds cietokšņa vārtus un gaida uzvarētāju.
Tāds bija Pēteris. Un arī Anna bija tāda.
— Vēl ko es no tevis gribēju lūgt,— Pēteris pēc neveikla klusuma brītiņa atcerējās.
— Ko tad?
— Tu uz vajņiem man iedevi dažas bumbiņas, kuras nomestas pārplīst un saceļ miglu. Kaut gan toreiz tās neiznāca izlietot pret zviedriem, tak, kā liekas, viņas var Joti noderēt še, kad izdevīgā brīdī vajadzētu tikt nemanītiem ielencēju aizmugurē. Saki, vai tu varbūt vēl nevarētu dažas palūgt no tā mācītā vīra, kas tev iedeva pirmās un to tālskatu?
— Es palūgšu viņam. Rasi tam būs vēl kādas. Ari zāles ievainotiem gribu no viņa dabūt.
— Tātad šodien vēl dosies uz Rigu?
— Jā, pievakarē…
Ar to saruna izbeidzās. Anna bij beigusi berzt traukus, abi stāvēja viens pret otru un sāka justies neveikli, aptrūkstot valodām. Te vārtos atskanēja spirgta, ņipra balss: