— Labrīt visapkārt!
— Labrīt,— atņēma karakalpi, arī Pēteris un Anna, ieraudzījuši ķestera Lēni ar pauniņu padusē.
Anna iesteidzās namiņā — vārīt azaidu.
Pēc sarunas ar Annu Pēteris jutās tā kā pacilāts, kā saslējies.
— Nu, Lēne,— viņš pagājās pretim viešņai viegliem soļiem,— ko labu teiksi?
— Atnācu pie jums uz dzīvi.
— Nu?— Pēteris jutās mazliet pārsteigts.— Kā tad tā?
— Te slimnieki kopjami.
— Un ko tad tavs tēvs? . ..
— Viņš neko daudz nevarēja pretoties. Es skaidri pateicu, ka Rīgai būs beigas, ja poļiem ļaus ieņemt Māras dzirnavas un citus apcietinājumus. Un tādēļ jārūpējas par ievainotiem, lai tie tiek veseli un dzen poļus.
— Tā, tā . . . — Pēteris raudzījās ņiprajā meičā.— Bet te jau Angeru Anna atnāca.
— Nekas. Par daudz mums darba nebūs. Jums, vīriešiem, arvien kur kas apkopjams un padarāms.
— Nu labi, labi.— Pēteris neatrada nekādus citus iebildumus, un Lēne viegliem, priecīgiem soliem iegāja dzirnavās.
Pēteris palika pagalmā. Šodien viņš jutās tā kā izsists no parastajām ikdienas gaitām, kā izklaidīgs. Viņš pārdomāja, kas tad īsti patlaban būtu darāms? .. . Tad atcerējās:
«Kuru katru dienu tak var atbraukt dzirnavnieks un sākties malšana, kā komandants ar gubernatoru bija runājuši. Būtu jāizlāpa dzirnavrats, kas kaujā krietni cietis.» Viņš iegāja maltuvē. Te mazas durvtiņās veda uz ezeru un laipa lidz ūdensratam. Pēteris piegāja pie rata. Pagrieza to. Aplūkoja bojātās vietas.
«Vajadzēs palīgu,» viņš domāja.*Viens te nekā nespēšu. Andrim nav nekāda īsta darba. Pasaukšu to. Tepat jau vien viņš kur slaistās apkārt.»
Pēteris atgriezās maltuvē un izgāja pagalmā. Te nekur Andra neredzēja. Viņš paraudzījās šķūnī pie zirgiem. Arī te puiša nebij. Tad viņš iegāja dzirnavās un no priekšiņas lielajā istabā, kur gulēja tikai ievainotie biedri. Pēteris pagrūda dzirnavkambara durvis. Nekā.
Viņš iegāja kambarī un pavēra lūku uz namiņu. Te virs pavarda tvaikoja lielais putras katls kāsī. Pie pavarda stāvēja Anna un Andris gluži tuvu viens otram, sadevušies rokās.— Pēteris sarāvās un ātri atkal aizvēra ciet lūku. Brīdi viņš stāvēja nekustēdamies, kā pie Jauna darba notverts. Vismaz viņš patš tā jutās un mēģināja izskaidrot savu rīcību:
«Kādēļ es aizvēru lūku? Vai tādēļ, lai neredzētu, kas namiņā notiek? Jeb varbūt tādēļ, lai mani neredzētu? Bet kālab man jāslēpjas? …»
Pie skaidrības viņš tomēr netika, jo ziņkāre ņēma virsroku. Viņš pielieca ausi pie lūkas šķirbas un ieklausījās sarunā.
Viņš dzirdēja Andra balsi:
— Un tomēr tu esi tik laba pret mani, Anna.
Anna atbildēja:
— Kāpēc ne. Tu taču esi mīļš zēns.
— Kā lai tev pateicos?
— Ak, ko nu! Nav jau liela lieta ziedot tev vienas nakts mieru.
Tad Anna iesmējās. Pārgalvīgi un vaļīgi.
Neizturams smagums uzgūlās Pēterim uz krūtīm. Likās, ka tas viņu nosmacēs.
Streipuļodams viņš atstāja dzirnavkambari, izgāja cauri lielajai istabai, no priekšnama pagalmā, tad laukā pa vārtiem uz Mārupītes krastu. Te viņš nolīda krūmājā pie paša ūdens un smagi atkrita uz cini.
— Ak, Dievs! Tad tāda ir Anna!— viņš rūgti čukstēja.
— Nu vairs nav šaubu, kādēļ viņa te atnākusi . . . Un Andris? Ak, es viņu nepavisam neesmu pazinis. .. Nabaga Rūta! …
Pēteris sēdēja drūmās domās, kas haotiski jaucās caur viņa smadzenēm, un nekustošu skatu raudzījās upītes straumē.
Tā pienāca pusdiena. Saule jau stāvēja virs dzirnavām.
Tad Pēteris atmodas.
Viņu iztraucēja irkļu troksnis. Pa Mārupīti brauca uz augšu vairākas smagi piekrautas laivas.
Pēteris piecēlās un paraudzījās lejup.
Tās bija pilsētas laivas, piekrautas labības maisiem. Priekšējā sēdēja sīks pamaza auguma vīrs — sirmiem matiem un bārdu — ar jaunu meiču, gadus deviņpadsmit vecu.
Pēteris noprata, ka tas ir dzirnavnieks ar savu meitu, kurš atgriežas darbā malt labibu pilsētai un zviedru karavīru uzturai.
Vecais, ieraudzījis krastā karakalpu, to vērīgi nolūkoja no galvas līdz kājām un, kad laiva bija klāt, sveicināja:
— Tu, liekas, būsi dzirnavu sargu priekšnieks?
— Tas esmu,— Pēteris atņēma sveicienu.
— Es esmu Māras dzirnavu melderis,— vecais teica,
— komandanta uzdevumā Rāte man lika atgriezties darbā, ko atstāju, kad karakungs de la Gardijs te cīnījās ar poļiem. Toreiz vairs nebij ne dzīvošanas, ne strādāšanas.
— Tagad strādāt varēsi,— Pēteris atteica.— Tikai ar dzīvošanu būs mazāk ērti. Nāksies saspiesties. Tava istaba arī ir aizņemta, tur mitinās mūsu ievainotie biedri.
— Par to nekas. Es ar savu meitu varu apmesties jumta kambarītī. Kad tikai varat poļus atturēt, ka tie mus nesakapā gabalos.
— Tas jau ir mūsu uzdevums.
— Jā, jā, lai Dievs tev palīdz! Varens karotājs tu esi. Visa pilsēta tevi slavē un daudzina līdz ar taviem ļaudīm un nesauc jūs citādi kā tikai par neuzveicamiem.
Laivām uz priekšu iroties un Pēterim gar krastu līdzi soļojot, viņi sasniedza dzirnavas.
Vecais ar meiču izkāpa malā.
— Mans vārds ir Millers.— Viņš sniedza Pēterim roku. — Un tā ir mana meita Kate.
Pēteris pārlaida garāmslīdošu skatu pār mazo, apaļo skuķi. Tās seja nebij skaista, bet nevarētu teikt, ka tā būtu neglīta. Mellie, gludi sasukātie un stipri ar taukiem ieziestie mati no deniņiem nokārās uz leju, zem ausim pāriedami pīnē; tā tie aizsedza viņas diezgan platos vaigu kaulus un padarīja seju ovālāku. Skaistākais pie skuķes bija viņas skaidrās, mierīgās, pelēkās acis. Tajās atspoguļojās vienkāršība, atklātība un noteiktība.
— Tātad maisus nesiet tieši uz maltuvi,— Millers deva rīkojumu puišiem īrējiem un pats ar meitu, Pētera pavadīti, gāja uz pagalmu.