— Malšana ies pilnā spēkā,— melderis teica.— Tirgotājs Matīss Bērenss apņēmies dot pilsētai tūkstoš maisus miltu.
— Kā? Bērenss?— Pēteris pārsteigts jautāja.— Vai tā viņa labība?
— Viņa. Viņš visbagātākais labības tirgotājs. Un vislētāk salīga. Malsim dien' un nakti. Trīs puišus deva man līdz.
— Puiši varēs apmesties pie maniem ļaudīm,— Pēteris pēc brītiņa noteica.
— Labi.
Viņi iegāja pagalmā.
— Tātad tev ar meitu,— Pēteris paraudzījās jumta logā,— būs jākāpj augšā. Bet tava meita varētu arī iekārtoties kopā ar citām meičām.
— Ar citām?— Kate iejautājās.
— Jā, te jūs būsat vesels pulks. Ir te citas pie slimnieku kopšanas, pie putras vārīšanas.
— Būs mums telpas diezgan,— melders nodomāja.— Es esmu ar meitu tā saradis, ka jūtamies labi kaut šaurā spraugā. Un jumta kambaris ir ērts. To varam ar segu pārdalīt divās istabās.
— Nu tad labi!— Pēteris atstāja atbraucējus un, atcerējies izlāpāmo dzirnavratu, gāja pie darba.— Nāc man palīgā!— viņš uzsauca Andrim, kurš skaidienā tēsa tapas bajķu sētas savienojumiem.
Kad Ērmanis, apmainīts no cita novērotāja ozolā, atgriezās dzirnavās un ievēroja pagalmā Annu ar Lēni, kuras palīdzēja meldera meitai bāzt gujas maisā salmus, viņš, šķelmīgi pavīpsnājis, norūca pie sevis:
— Nu mūsu mājās būs labs jandāls! Kur tik daudz sieviešu kopā, tur mierīgu dzīvi neceri. . . Pasargi mūs, svētā Dievmāte, no sieviešiem!
34. nodaļa
VELLA DAKTERIS MAĢISTRS DANIELS RĒBUSS
Vecais, atstādinātais pilsētas fiziķis vārīja zāles savā jumta mītnē lielajā, augstajā namā aiz Ogļu tirgus. Telpā bija karsts. Cauri plānajiem griestiem sildīja maija saules iesilušais jumts, un šo karstumu pastiprināja svelme no pavarda ugunskura, kur virs trijkāja vārījās kupliem garaiņu mutuļiem milzu pods. Abi jumta logi stāvēja līdz galam vaļā, gan izlaizdami istabas siltumu, bet toties atkal uzņemdami jau mazliet spiedošo saulīti.
Maģistrs Rēbuss, izmeties kreklos, staigāja no pavarda pāri istabai uz pretējo sienu pie plauktiem un atpakaļ, nesdams dažādas zāles un kaltētas saknes savam virumam. Viņa augstā piere savilkās dziļās grumbās, pārdomājot recepti. Tad viņš apstājās un grumbas pierē kļuva vēl dziļākas. Liekas, bij aizmirsusies vēl kāda zālīte dzīvinošam arkanumam. Velti mēģinādams atcerēties no galvas, viņš piegāja pie galda un atšķīra ne visai biezu šarteku. Piebāzis jau pavājās acis ļoti tuvu rakstam un dažas rindas pārlasījis, viņš neapmierināts atkal aizvēra grāmatu.
— Nē,— maģistra lūpas murmināja,— šinī gadījumā es nevaru palaisties uz Nikolu Mirepsu Aleksandrinusu. Viņš ir novecojies. Būs jāpaliek pie manas paša receptes.
Vecais paņēma lielu žūksni savērtu aprakstītu lapu, pašķirstīja un, atradis meklēto atzīmi, centās salasīt dažas izplūdušas rindas. Rakstu, kā liekas, bija sabojājis kāds uzpilējis šķidrums, pa daļai to gandrīz izdzēsdams. Ar pavājo redzi viņš vairs nespēja saskatīt bālos burtus un labākas gaismas dēļ piegāja ar papīriem pie loga. Bet arī gaišā saules gaisma nelīdzēja sliktai redzei. Rēbuss kļuva nemierīgs.
— Tīrā nelaime vecuma dienās!— viņš pukojās.— Ja manas acis būtu pa desmit gadiem jaunākas, šis izplūdušais raksts izrādītos vēl salasāms. Zīmes ir palikušas …
Atkal viņš piebāza seju pie kļūmīgajām rindām.
— Tomēr ne . .. Arī jaunas acis nesaskatīs bālās zīmes. Te vajadzīga pastiprināta redze.
Viņš nolika lapu žūksni uz galdu un gāja uz kaktu, kas atgādināja amatnieka darbnīcu ar laktu, veseriem, knaiblēm, vīlēm un dreijām. Te viņš paņēma no plaukta pagaru cauruli ar viņā ievietotiem stikliem — tādu pat, kāda bija Pēterim ienaidnieka bateriju novērošanai tālumā, izņēma vienu stiklu, atgriezās pie galda un mēģināja ar šo stiklu palielināt neskaidrā raksta zīmes. Bet tālskata lēca lieti nederēja šim nolūkam. Tad vecais mediķis aptiekārs, kurš tikpat labi bija arī optiķis, astronoms, fiziķis un dažādu mehānisku amatu meistars, izmeklēja kādā atvilktnē no dažām liekta stikla ripām noderīgāko un, iekārtojis savas dreijas stikla slīpēšanai, sāka apstrādāt lēcu provizoriskam mikroskopam.
Tas bija ilgs un grūts darbs. Rēbuss tā nodziļinājās lēcas slīpēšanā, ka aizmirsa zāles un pavardu. Uguns izdzisa, virums beidza virt.
Beidzot lēcai bija dots vajadzīgais slīpējums. Meistars ar to atgriezās pie izdzisušā raksta.
— Aha!— viņš līksmi pavīpsnāja, iemērcis spalvu tintē un atjaunojis bālās rindas.— Nu recepte ir skaidra.
Sameklēji^ plauktos vajadzīgās vielas un no jauna pakūris uguni, viņš beidzot tika galā ar vārīšanu. Tad, izkāsis virumu, lēja to tvaickolbā un karsēja no jauna. Kad medicīna dzesējamā dupī izrādījās atdzisusi, to iepildīja lielā krūkā, uzlīmēja traukam etiķeti ar arkanuma nosaukumu un nolika to pie citiem zāļu traukiem, atliktiem atsevišķi kādam pasūtītājam.
Tad maģistrs atelpoja.
— Tā, nu Katrīnas kundze var sūtīt pakaj savām zālēm un kaut ko darīt ļaunās sērgas apkarošanas labā . .. Ak, Dievs, šī stulbā māņticība! Vella dakteris Rēbuss izgatavo arkanumu pret sērgu! Vienkārši ļautiņi nāk pie viņa pēc šīm zālēm un daudzi izveseļojas. Bet aptiekārs Lamberts Gildenstets no Rēbusa vairās kā no pašas sērgas, izmēģina pie sasirgušajiem kungiem nederigus novārījumus, ļauj tiem mirt un arī pats krīt ļaunai sērgai par upuri. Nu viņa atraitne Katrīnas kundze ir gudrāka. Kaut varbūt sirdij drebot, viņa ņem pretī un izsniedz slimniekiem vella maģistra dziedinošo, pārbaudīto arkanumu, un lūk, tās aptieka nāks atkal slavā …