Rūgti iesmējies, Rēbuss piegāja pie darba galda un pārdomāja, kāds būtu turpmākais darbs. Tad viņš atcerējās, ka šodien vēl nav ēdis, nogrieza riecienu maizes, šķēli žāvētas gaJas un, atsēdies pie loga, ieturēja brokastis, pusdienas un palaunadzi vienā reizē.
Bet arī pie mielasta strādāja zinātnieka smadzenes. Uznākot kādai domai, viņš, nepabeidzis azaida, piecēlās un atgriezās pie pavarda. Uzpūtis dziestošo uguni un pielicis jaunas ogles, viņš sarīkoja virs tām lielu tvaickolbu ar blāvu šķidrumu pār pelēku sārņu nogulumu, savienotu ar dūmgāzes tvertni, un sāka novērot ķīmiskā procesa attīstīšanos.
Sai darbā viņu iztraucēja klauvējiens pie āra durvīm.
Maģistrs izgāja priekšnamā un atgriezās ar pajaunu, labi, pat švītīgi ģērbtu vīru. Uz rokas tas nesa tukšu grozu.
— Nāciet šeit, mīļais Daniel Meller!— saimnieks aicināja viesi.— Te ir visas jūsu aptiekai pagatavotās zāles.
Jaunais cilvēks notupās pie atsevišķi atliktām krūkām un traukiem, ņēma tos pa vienai un, aplūkojis etiķetes, rūpīgi noguldīja grozā.
Kā pēdējo viņš paņēma lielo krūku ar arkanumu, kuru ķīmiķis šodien bija izgatavojis.
— Tinctura peztis,— viņš lasīja uzrakstu.— Jā, godājamais dominē Rebus, šis jūsu līdzeklis patiesi daudzus sērgas slimniekus izglābis no nāves, un ari mans nelaiķa principāls Gildenstets ar Dieva palīgu vēl šodien dzīvotu, ja savos aizspriedumos nestātos pret. . .
Aptiekāra palīgs aprāva teikumu.
Rēbuss rūgti pavīpsnāja un teica:
— Sakiet vien droši, mīļais Meller: pret vella daktera Rēbusa elles mākslām! Tā jau mani godā ne tikai tumšais pūlis, bet arī gudrie, mācītie kungi.
— Dominē!— Mellers teica vienkārši un vaļsirdīgi. — Jūsu augstie amata biedri aiz skaudības izplata par jums tenkas, it kā jūs stāvētu sakaros ar ļauniem gariem. Visiem kā dadzis acīs ir jūsu gaišais prāts, kurš nemitīgi iedziļinās dabas un cilvēka būtnes apslēptās īpašībās un arvien atrod jaunus līdzekļus un izgudrojumus. Cilvēka prāts ir kūtrs un aprobežots. Nepietiek ar godkāri vien, lai viņu mudinātu uz darbu un meķlējumiem, ir nepieciešama arī liela savas mākslas mīlestība; tāpat ir vajadzīga dzelzs griba, savu ērtību un labsajūtu ziedošana, lai negulētās naktis un lielā piespiešanās savu aprobežoto apvārsni paplašinātu. Lielākā daļa zinātņu viru to nedara, un tādēļ viņiem skauž jūsu panākumi.
— Laikam tā būs.— Rēbuss nopūtās.
— Bet lielas bēdas cilvēkus ved pie prāta. Un tagad, lūk, pie jums griežas pat lielākie pretinieki. Piemēram, super- dents Samsons.
— Superdents?
— Jā. Zviedru karalis Svētā Pētera virsmācītāju Hermani Samsonu iecēlis par Rīgas un visas iekarotās, kā arī vēl iekarojamās Vidzemes superdentu.
— Tā. Un jūs sakāt, ka mācītājs Samsons domājot lietot manis gatavotās zāles?
— Viņš mums pieprasīja jūsu tinktūru pret ļauno sērgu, pēc tam kad viņa meita, jaunava Cecīlija, sērgā nomira.
— A! Samsona meita arī aizgājusi sērgā?
— Jā. Pagājušo nedēļu. Šodien ari mācītāja cienmāte nejutās labi un superdenta kungs atsūtīja uz mūsu aptieku cilvēku pēc sērgas zālēm, noteikti piekodinot, ka tās lai būtu maģistra Rēbusa tinktūra.
— Ahā!— Rēbusa acis iemirdzējās.
— Un tā daudzi,— aptiekārs turpināja pļāpāt,— kas vēl nesen par jums ļaunu runāja, tagad cerē glābiņu no jūsu mākslām. Man jāatzīstas, ka Katrīnes kundze, mana nelaiķa principāla atraitne, gan vēl visu laiku negribēja neķā dzirdēt par jūsu ārstniecības zālēm, bet uz manu pierunājumu viņa nāca pie labākiem ieskatiem. Jūs jau varbūt zināsat, ķa es precēšu Katrīnes kundzi un pārņemšu Gilden- steta aptieku.
— Nē, to nezināju. Vēlu laimes.
— Pateicos. Nu, lūk, un tātad es nevaru pieļaut, ka mans uzņēmums panīkst, visiem kundēm piegriežoties Lielās aptiekas īpašniekam Miķelim Brūveram, kurš tur arī jūsu gatavotos arkanumus.
Beidzot pļāpa atvadījās un aizgāja. Rēbuss viņu izlaida un atgriezās pie savām retortēm un kolbām uz pavarda. Ķīmisķais process jau rādīja savu latento īpašību rezultātus. Dūmgāzes tvertnes aizsargventils sīkdams laida laukā pelēku miglas strūkliņu. Maģistrs noņēma tvaickolbu no uguns un ielika tvertni dzesētavā.
— Nu atliek vēl dūmgāzi sabiezināt.— Viņš domīgi pārvilka ar roku pār īsajiem, sirmajiem matiem.— Man šķiet, tā patlaban var būt ļoti noderīga mūsu draugiem.
Atkal kāds klauvēja pie durvīm. Maģistrs izgāja un atgriezās ar Angeru Annu.
— Patlaban es domāju par tevi, jaunava. Piesēdi.
Rēbuss atbrīvoja krēslu blakus galdam un pats atlaidās savā darba krēslā. Viņš bija patīkami saviļņots un, laipni smaidīdams, raudzījās meičā, gaidīdams dzirdēt tās atnākšanas iemeslus.
— Vispirms, dominē,— Anna iesāka,— man jānodod tev pateicība par to daiku, ar kuru var skatīt tālas lietas.
— Tā? Tad jau tu laikam būsi tikusies ar tiem trim brašajiem kareivjiem? Cik zinu, tie patlaban apcietinājušies Māras dzirnavās un aizstāv tās pret poju sirojumiem.
— Jā, dominē, es nāku no turienes. Un atkal man pie tevis lūgums.
— Varbūt dūmgāzes bumbas? Man ienāca prātā, ka tās var būt Joti labs līdzeklis ielenktās dzirnavās izbēgšanai, ja nav vairs spēka tālāk turēties. Un grūt' nāksies aizstāvēt šo blokhauzi, jo ienaidnieks, kā dzird, par katru cenu gribot ieņemt šo svarigo nocietinājumu, lai arvien turētu Rīgu acīs.
— Tā ir, cienītais kungs. Pēteris loti lūdz dažas bumbas, ja vēl atlikušas.
— Tās mēs pagatavosim. Nupat es liku atdzesināties gāzei … Pa tam varbūt tu gribētu man pastāstīt, kā klājas dzirnavās. Vai tās ir pietiekoši nocietinātas? Vai daudz tur karavīru?