— Ar ievainotiem kopā sešpadsmit vīru.
— Nu jā . . . bet komandants sūtīs pastiprinājumu.
— Kā dzirdēju, tad pilī trūkstot laužu un komandants gribējis atstāt dzirnavas likteņa rokā. Bet Pēteris uzņēmās aizstāvēt dzirnavas.
— Ar sešpadsmit vīriem?!
— No tiem kādi seši ir vārīgi ievainoti.
— Kungs Dievs! … Es dzirdēju, ka mūsu neuzveicamie noturējuši dzirnavas pret četrkārtīgu pārspēku.
— Četrdesmit pret pusotra simta.
— Bet ja nu tagad pusotra simta polu ielenc sešpadsmit mūsējos?!
— Dominē, kaprālis Pēteris ir ne tikai nepārspējams cīkstonis uz zobeniem, bet arī apbrīnojams karavadonis.— Anna lepni pacēla galvu.
— Un kaut arī!— Vecais maģistrs saņēma rokas uztraucies.— Arī Leonīds bija labs karavadonis, un tomēr viņš nespēja noturēt pretiniekus pie Termofilām ar saviem trīssimts varoņiem spartiešiem.
Anna nekā nebija dzirdējusi ne par Leonīdu, ne par spartiešiem un tādēļ, savā jūsmošanā nespēdama iedomāties dižāka varoņa par Pēteri, teica sirsnīgākā vientiesībā:
— Ja Rīgas komandants tās Termofilu dzirnavas vai blokhauzi — lai kāds nu tas apcietinājums bij — būtu uzticējis Pēterim, tad, es esmu pārliecināta, ar trīssimts vīriem viņš atsistu poļus.
Rēbuss negribot pasmaidīja. Ne tik daudz par Annas vēstures zināšanām kā par viņas sajūsmu.
— Un tomēr, miļā jaunava,— viņš teica, atkal nopietns kļuvis,— pārāk vieglprātīgs ir pils komandants, sūtīdams šādu niecīgu pulku tik bīstamā un nevienādā cīņā. Poļi ir gaidāmi un lielā barā.
— Dominē, Pēteris ar saviem neuzveicamiem pats esot uzņēmies šo bīstamo uzdevumu. Es ticu, ka viņš ar savu gudrību un gaišo galvu noturēs dzirnavas. Un ari mēs turēsimies līdz pēdējam elpas vilcienam.
— Jūs?
Anna piesarka.
— Jā. Ķestera Lēne un es — mēs arī esam tur.
— Tā? Vai jūs protat šaut no musketēm?
— Mēs iemācīsimies.
— Hm …— Rēbuss kaut ko pārdomāja. Vecā vira prāts bija sevišķi sprigans un jautrs; ķā pārgalvim zēnam viņam iemirdzējās acis.— Varbūt man ienāk prātā ari kaut kas jums.
Viņš piecēlās un žirgtiem soļiem staigāja pa istabu, intensīvi domādams. Pārgalvīga dzirkstīte viņa acis neiz- gaisa.
— Galu galā man tev jāpiekrīt, Anna,— viņš teica, nostājies meičas priekšā.— Nevienas briesmas nav drausmīgas, ja cilvēks nezaudē attapību un jautru prātu un atstāj sev plaisu, kur pēdējā bridi izsprukt. Es gribu ticēt tavām labajām domām par mūsu neuzveicamiem un viņu vadoni; tas būtu par attapību un jautro garu. Un, kas zīmējas uz plaisu izšmaukšanai, kad vairs nekas cits neatliek, tad te noderēs manas dūmgāzes bumbas. Viņu miglā jūs varat nemanīti iziet pat cauri naidnieka nometnei. Tātad vispirms ķersimies pie šo bumbu izgatavošanas un reizē ar to parunāsim par citām karā noderīgām lietām.
Gandrīz ar jauneklīgu sparu vecais ķimiķis ķērās pie darba, aicinādams Annu talķā. Viņš pagatavoja kublā javu no dažādiem pulveriem un skaidām; tad no šis masas izveidoja uz savām dreijām — līdzīgi tam, kā podnieks veido mālus traukiem,— labu skaitu nelielu bumbu, atsta- dams ikvienai mazu kakla caurumiņu. Kad tās bija gatavas un mazliet apžuvušas, tad no lielās tvertnes ar īpaša pumpja palīdzību piepildīja viņas ar dūmgāzi, līdz tās mazliet uzpūtās, tad aizbāza caurumu un kaltēja jau gatavās dūmgāzes bumbiņas tādā karstumā, ka tās sacietēja.
Darbā abi pļāpāja par šo un to.
Anna ieminējās vēl par zālēm ievainotiem, kuras ari Rēbuss izmeklēja savos plauktos un līdz ar dūmu bumbiņām salika grozā.
— Un tagad,— maģistrs smaidīdams saņēma Annu pie rokām,— mums būs jāpadomā par cīņas līdzekļiem tev un ķestera Lēnei. Tātad jūs gribat iemācīties šaut no muske- tēm?
— Jā, kungs.
Rēbuss devās uz istabas kaktu, kur bija sakrautas daždažādas mantas kaudzē, nosegtas ar vecu segu. Ilgi viņš tur meklējās, kamēr no pašas apakšas izvilka trīs dīvainas īsas bises ar platiem stobriem un krama atslēgām.
— Te man ir tris bīstami ieroči,— viņš teica.— Jūs gan esat tikai divas, bet nekas, varbūt kāds no šiem vecajiem krāmiem sabojājas.
Viņš noslaucīja apputējušos ieročus, pārbaudīja kramus un biszāju pannas, tad nolika bises uz galda.
— Un nu mums jāgrūž biszāles.
Vecais sāka nest kopā no plauktiem un maisiem dažādas kaltētas zāju un lapu pakas. Nostādīja istabas vidū piestu un, parādījis, kā jārīkojas, lika viešņu pie darba.
Pats viņš atkal rīkojās ap pavardu, no kura drīz plūda pa visu telpu sēra un salpetra kodīgā smarža.
Abiem uzcītīgi strādājot, nemanot pienāca krēsla.
Rēbuss pirmais atjēdzās:
— Skat, jau vakars klāt.
— Jā, vārtus slēgs.— Anna paraudzījās pa logu, neapstādamās darbā.
— Darba gan mums pietiktu visai naktij. Vai tev nav jāsteidzas atpakaļ uz dzirnavām?
— Ja atļauj, kungs, es strādāšu līdz rītam. Poli nekavēsies ar uzbrukumu.
— Labi. Tad strādāsim, ka variet tur dzirnavās viņus godam saņemt.
Vecais pievēra logu un iededza darba lampu.
35. nodala
SAKI, KO GRIBI: ANNA TIC BURVĪBĀM
Austrumos jau bālēja debesis, kad vecais maģistrs ar Annu beidza darbu. Visu nakti abi bija strādājuši klusēdami, jo grūžamās zāles un lapas saberzdamās ar savādu asu smaržu lika asarot acīm, un tādēļ stampātājai nācās nosiet degunu un muti pret kairinošiem putekļiem, kas pacēlās no piestas. Nu burvju biszāles, kā pats Rēbuss smaidīdams bija nosaucis izgatavoto zaļgani pelēko grūdeni, bija gatavas. Vecais īsos vārdos Annu pamācīja, kā tās ieberamas un nostiprināmas bises stobrā, kāda atstatumā no mērķa jāšauj un kā pašam šāvējam un citiem jānodrošinās. Tad abi sakrāva grozā visu vajadzīgo dzirnavām, kā maišeli dīvaino biszāļu, dūmgāzes bumbiņas, zāļu krūkas un cibas ar vāšu ziedēm, pēc tam piesēdās atpūsties un nogaidīt vārtu slēgšanas laiku, kad Anna varēs atgriezties uz dzirnavām.