Abi sēdēja klusēdami, ikviens savās domās. Pēc brītiņa Rēbuss teica it kā pie sevis:
— Ai, šie brašie, krietnie puiši! Vēl daža laba nikna cīņa būs izcīnāma dzirnavās. Un tikai maza saujiņa atlikusi šo neuzveicamo . .. Lai Dievs viņiem palīdz!
Anna kā sasapņojusies atbildēja:
— Lai Dievs viņiem palīdz!
— Lielus darbus viņi veikuši mūsu pilsētas labā,— maģistrs turpināja,— lieli nopelni viņiem ir pie tā, ka ari patlaban mēs neesam ieslēgti savos mūros kā pele slazdā. Un tomēr vēl šodien ļaudis savus varonīgos karotājus dēvē par vella kalpiem, kā dažkārt gadās dzirdēt. Vai patiesi gaišs prāts un diži darbi cilvēku apziņai ir nesasniedzami? Saki man, meit,— kā tev šķiet, kāpēc pilsoņi uz mūsu varoņiem netur labu prātu?
Anna atkratījās no savām domām, brīdi padomāja un tad teica:—Viņi, dominē, nav tādi kā citi.
— Pareizi.
— Viņiem ir pārdabīgas spējas.
— Kāpēc pārdabīgas?
— Viņi var to, ko neviens.
— Tā nu gluži nebūs. Varonība, spēks, izveicība, gaišs prāts mēdz būt ļaudīm.
— Bet viņiem palīdz gari.
— Kā? Arī tu domā tā?
— Jā, dominē.
— Tātad tu esi pārliecināta, ka viņi kopojas ar ļauniem gariem?
— Ne ar ļauniem, bet labiem gariem.
— Ak tā. Nu, lūk, es jau sāku brīnīties par tevi, domāju, ka tu ari iedomājies kādas burvības.
— Jā. Bez burvībām nav veicami tādi darbi.
Maģistrs apmulsa: ari Anna tic māņiem!
— Bet burvības nāk no ļauniem gariem!— viņš iesaucās.— Vai tad tu neesi dzirdējusi melšam par vella mākslām, par mello maģiju?
— Ir arī baltā maģija.
— Ak tā!— Rēbuss sausi iesmējās.— Par to es nepadomāju.— Viņš apklusa un neapmierināts raudzījās darba lampas liesmiņā, pats sev pārmezdams, ka gribējis uzskatīt vienkāršo torņinieka meiču apgaismotāku par citiem viņa laikmeta skolotiem līdzcilvēkiem, kuri nespēja iedomāties cilvēka izcilu spējas un dāvanas kā nešķiramu no viņa gara, kā Dieva apveltījumu, bet, iespaidoti no tumšajiem krāpniekiem un murgotājiem, katrā atsevišķā cilvēcīgā dievišķās dzirksteles izpaudumā bija paraduši saskatīt vai nu paša elles lielkunga, vai kāda elementārgara — laba vai ļauna — palīdzīgu roku. Ak, šī vienkāršā meiča tak nevarēja būt citāda. Un tomēr Rēbuss apņēmās pamēģināt Annu apgaismot.
— Tātad tu domā, ka kādi labi gari palīdz mūsu draugiem veikt viņu brīnišķos varoņdarbus?— viņš jautāja, atkal pagriezies pret meiču.
— Jā, dominē.
— Ar burvībām?
— Jā gan.
— Bet saki man,— maģistrs padomāja,— vai tu neatceries, kā šie trīs puiši izkļuva no Peitava torņa cietuma? Stāsta, ka viņi, par pelēm pārvērtušies, izlīduši caur torņa spraugu? Vai tā bij?
Annas acis iedzirkstījās.
— Nē. Es, kungs, pati viņus slepus izvedu.
— Nu, lūk. Un varbūt arī Svētā Pētera baznīcā viņi nebūs izlīduši pa atslēgas caurumu, kā melš?
— Ak nē! Ķestera Lēne viņiem atslēdza mazās durvtiņās.
— Ahā! Tad es vēl dzirdēju, ka viens no viņiem zvirbuja veidā esot nolaidies pa mācītāja Samsona logu pagalmā un ar dūmiem un smaku pazudis.
— Pavisam tā nebij. Andris esot nolēcis uz kādas piebūves jumtu un aizbēdzis.
— Un tie dūmi?
— Tie bij no miglas bumbiņām.
— Tātad nekāds labs vai ļauns gars nav viņu izglābis.
— Nu, tava burvju bumbiņa.
— Tātad, pēc tavām domām, izbēgšana no baznīcas un torņa notikusi dabīgā ceļā?
— Kā tad.
— Bet no mācitāja nama Andris izkļuvis caur burvību?
— Nūja.
— Kāpēc tu domā, ka miglas bumbiņās ir burvība iekšā un nevis sabiezēti dūmi?
Meiča stomījās:
— Tādēļ. . . tādēļ. ..
— Nu? Tādēļ, ka tās bumbiņas izgatavoju es?
— Jā. Viņās ir iekšā spēks. Brinumspēks.
Maģistrs mitējās tālāk jautāt. Viņš atskārta, ka ikdienišķa cilvēka prāts, kuram skaidras un saprotamas liekas dabas parādības, ko tas ik dienas redz un vēro, katru dabas atdarinājumu no cilvēka rokas un gara, katru dabas noslēpumu atklājumu zinātnieka pētījumos un eksperimentos uzskata kā pārdabīgu parādību, kas ārpus parastās Dieva iestāditās likumības parādās caur citu — varenu, noslēpumainu ļaunu vai labu garu iejaukšanos pasaules kārtībā. Tā, piemēram, jau no cilvēku ģints sākuma paraduši uzskatīt sauli par dzīvības devēju un uzturētāju, kurai Dievs licis apspīdēt un apsildīt dabu un radibu, viņi saules aptumšošanos nevar iedomāties par kaut ko citu kā par ļaunā gara traucējumu. Tāpat tagad Angeru Anna, vērodama miglas lāņus, kas rītos paceļas no rasotām pļavām, saules staru susinātām, un vakarā nogulstas pār izkaltušo zaļumu, no jauna to veldzēdami, šai dabas parādībā šķietas saskatām Dieva gādību par savu radību; bet maģistra Rēbusa migla, iesprostota nelielā bumbiņā, viņai nav pieņemama kā Dieva rasa, un tātad tai jābūt kāda cita spēcīga un noslēpumaina gara radītai. Jo vispāri Dieva radībā ļaudis nesaskata nekā noslēpumaina, un tātad, kas šķietas noslēpumains, tas nav no Dieva, šī skaidrā gara.
Tā Rēbuss saprata Annas aizspriedumus pret zinātni un apņēmās mēģināt viņu apgaismot.
— Tātad tu domā,— viņš atkal uzsāka sarunu,— ka migla no šīm bumbiņām rodas caur burvībām?
— Jā, dominē.