— Bet miglā uz Daugavas, piemēram, tu burvības neredzi?
— Ai, nē! Visa māksla slēpjas tikai vārdos.
— Kādos vārdos?
— Nu, burvju vārdos, kurus tu, kungs, izsauc, šīs bumbiņas pagatavodams.
— Bet es to nedaru, mans bērns.
Anna nekā neiebilda. Bet viņas acis skaidri teica:
«Nemaz nav vajadzīgs, lai tu skaji izsauktu savas burvju formulas; pietiek, ja tikai klusi tās nomurmini vai pat pie sevis noskaiti, kā daži Jaudis mēdz baznīcā skaitīt lūgšanu, pat lūpas nekustinot.»
Rēbuss pārdomāja:
Nē, veltas manas pūles. Kā es, nelga, varēju iedomāties pacelt ar vieglu pačalojumu zinību augstumos vienkāršu meiču no tumšās tautas masas, kad augsti mācīti dakteri vēl labprāt ietin maģijas miglā savus patiesos nopelnus dabas izpētīšanā un skrien pakal tautas pūšļotājiem, izlūgdamies viņu stipros vārdus savām pārbaudītām medicīnas zālēm!»
Un Angeru Annas gars patiesi nebija ne pa naga mellumu plašāks kļuvis. Lai cik dīvaini tas likās, bet viņas ticība Rēbusa burvju spējām nevis mazinājās, bet pieauga. Stāvēdama ar maģistri pie pavarda, viņa atkal atgriezās pie savas domas, kas tai uzmācās, jau ienākot šai vella daktera noslēpumainā mītnē. Kaut ko pēkšņi apņēmusies, viņa pagriezās pret Rēbusu un, glāstoši aizskārusi tā roku, teica:
— Dominē! Man pie tevis vēl viens lūgums.
— Kāds tas būtu?-r- Maģistrs pamazām raisījās vaļā no savām domām.
— Vai tu negribētu man izgatavot kādu spēcīgu dziru?
— Spēcīgu dziru? Kam?
— Pēterim.
Maģistrs nekā nesaprata.
— Kādu dziru tu domā? Kas Pēterim kait?
— Viņš . . . viņš ļoti vēss pret mani.. .
Vecais paraudzījās meičas acīs un no tām uzminēja viņas nedrošo vārdu noteikto vēlēšanos. Maģistra pierē ieviesās skarba grumba. Tā izteica nepatikšanu, varbūt pat dusmas. Un kā gan ne: visu laiku viņš bija centies noskaidrot meičas gara tumsību, iepazīstinot to ar zinātnes gaismu.
Tomēr pēc visa tā viņa savā svētā vientiesībā, neka nesapratusi, nekā nedzirdējusi, lūdz kādu aplamību.
— Tātad tu prasi no manis kādu spēka dziru?— viņš neapmierināts jautāja.
— Es pazemīgi lūdzu, dominē, ja tu gribētu man palīdzēt.
— Tu domā tā saukto mīlestības dzērienu?
— Jā, kungs.
Rēbuss uzveica savu sajūtu un, atkal uznākot visu saprotošam un piedodošam smaidam, aizgriezās, lai meiča tā nemanītu, un uzsāka staigāt pa istabu, pārdomādams:
«Kas vēl atliek darīt? Ko vēl teikt?»
Anna ar padevīgu un lūdzošu skatu, arī nokaunējusies par savu atklātību, sekoja vecā gaitai.
Tad maģistrs atkal pienāca pie Annas, maigi saņēma'tās roku un, pievedis pie darba galda un atsēdinājis krēslā, pats nosēdās pretim, viņas roku neizlaizdams no savējās.
— Saki man,— viņš teica lēni,— vai tu patiesi mili šo puisi?
Anna pamāja ar galvu.
— Bet es esmu dzirdējis, ka viņam būtu cita iecerētā.
— Kura?— Anna uztraucās piesarkdama.
— Stāsta, ka mācītāja Samsona kalpone, kura nozudusi.
— Nevar būt! Tā ir Andra līgava.
— Nūja. Vai tad tu nedomā Andri? Cik novēroju, tu tikai par viņu rūpējies, kad visi trīs puiši atradās Peitava tornī. Arī uz vaļņiem dažkārt pamanīju tevi no viņa acis nenolaižot.
Anna atkal pietvīka.
— Dominē! No sākuma šis zēns mani bij apbūris.
— Apbūris?
— Ar savu skaisto vaigu. Bet tagad es patiesi no sirds esmu iemīlējusi.
— So burvi?
— Nē, Pēteri. Viņa draugu.
— Tātad tagad Pēteris būs tevi apbūris?
— Nē, dominē.
— Tā, tā, tā … Ja ne viņš tevi, tad tu gribi viņu apburt?
— Es vēlētos, lai viņš redz manu sirdi. Lai viņš kaut drusku mani ievēro.
— Tātad tu mili Pēteri?
— Jā,— Anna izdvesa no mīlas pārpilnās krūts, kura, pašai nezinot, kāpēc, tik viegli atklājās vecā vella daktera priekšā, bet cieši noslēdzās pret citiem, pat pret ķestera Lēni, ar kuru torņiniece Rīgas aplenkuma dienās bija -Joti tuvu iedraudzējusies.
Rēbuss domīgi raudzījās meičā.
— Viņš ir visdižākais starp saviem draugiem. Ar lielu dvēseles dziļumu un cēlumu.
— Tā ir, kungs.
— Tu esi daiļa meiča.
Anna nolaida plakstiņus.
— Tev ir cieta griba un jūtīga sirds,— maģistrs turpināja.— Tu esi nopietna sieviete, kuru var iemīlēt. Saki man — kāpēc tev būtu vajadzīgs mīlestības dzēriens?
— Pēteris mani neievēro. Viņš ir salts un bieži novēršas no manis, it kā nicinātu mani.
— Ļauj laiku. Viņš galu galā iemīlēs tevi. Tu saki, ka esi apmetusies dzirnavās?
— Jā. Saimniekoju tur, kopju ievainotos.
— Tas labi. Tur Pēteris nevarēs neredzēt tavu dvēseli. Viņš iemācīsies tevi novērtēt. Esi mierīga. Nešaubies. Viss būs tā, kā tam jābūt. Man sirds priekā gavilē, kad iedomājos no jums abiem dižu pāri.
Vecais sirsnīgi paspieda meičas roku un uzlūkoja to ar sirsnības un mīlas pilnu skatu. Tad piecēlās un piegāja pie loga, pa kuru jau spiedās pirmie saules stari.
Arī Anna piecēlās un palika stāvot pie galda, kā vēl ko gaidīdama.
— Aust rīts!— Rēbuss pēc brītiņa atgriezās.— Jau slēdz vārtus.
Bet Anna vēl netaisījās uz iešanu.
— Tu vēl ko gribēji teikt?— maģistrs jautāja.
— To dziru, dominē …
Vecā seja smaidīja.
— Labi!— viņš teica un piegāja pie plaukta, sameklēja noputējušu krūku.— Te tev būs tā spēcīgā dzira. Kad redzēsi Pēteri ciņu starpbrīžos nogurušu, tad pasniedz viņam no šī mīlestības dzēriena.
— Un viņš mani iemīlēs?!— Annas acis iegavilējās.
— Viņš nevarēs tevi nemīlēt. Tad viņam jābūt aklam, ja neredzētu, ka tava sirds par viņu domā.
Anna rūpīgi noglabāja dārgo ieguvumu grozā pie citām mantām, paņēma vēl trīs bises, noskūpstīja atvadoties Rēbusa roku un kā spārnu nesta atstāja burvju daktera mītni.