Pēc melngalvja izstāstijuma Ermanis neatrada iemesla liegt satikšanos ar Andra līgavu.
— Nu labi,— viņš teica,— nāciet man līdz! Bet Andrim, man liekas, nav uz jums labs prāts.
— Gan es viņu pārliecināšu mazliet labāk par mani domāt,— Bērenss pasmaidīja un sekoja karakalpam.
Viņi iegāja meitu istabā, kur Rūta, vēl vārga un bāla, sēdēja pie loga un raudzījās pāri ezeram, pār kura līmeni lēns vējiņš rotāja sidraba vižņus.
Meitene, pazinusi Bērensu, uzlūkoja viņu izbrīna pilnu
skatu.
— Dievs palīdz!— melngalvis sveicināja.— Es nācu apraudzīt, kā klājas manai vājiniecei.
— Tāpat vien,— Rūta atbildēja vārgā balsi uz viesa laipnajiem, līdzjūtības pilnajiem vārdiem.— Spēks arvien vēl nerodas. Kauli kā svina pielieti.
— Tās ir sekas no grūtās slimības. Taču trīs dienas tevi cīnījās dzīvība ar nāvi, un vienīgi gudrā mediķa mākslas dēj tu izglābies.
— Un jūsu rūpības dēļ.
Rūta pamāja ar roku uz guļas vietas galu pretī savam sēdeklim. Melngalvis piesēdās.
— Saki, mans bērns,— Bērenss jautāja, brītiņu paraudzījies slimniecē,— vai tu pēdējās dienās esi ieziedusi rokas un kājas ar zālēm pret kaulu sāpēm?
— Nē. Man te zāju nav.
— Es tev atsūtišu. Es atvedīšu arī mūsu gudro, veco ārstu. Tev jātiek veselai. Ir jādara viss iespējamais, lai tu atkal vari līksmi uzsmaidīt savam līgavainim. Es gribēju tevi atdot viņam spirgtu un veselu, izdziedētu; bet liktenis bija nolēmis citādi.
— Kā?— Rūtas acis kļuva domīgas.— Jūs gribējāt to darīt?
— Jā, mans bērns.
— Bet kāpēc jūs mani maldinājāt, teikdams, ka Andris miris?
— Sie meli bija nepieciešami.
— Jo, ja es zinātu, ka Andris dzīvs, tad lēktu laukā no slimības gultas. Vai ne?
— Jā. Tā ari bija. Pat karstumguļā tu lēci laukā no siltās gultas, rāvi vaļā logu un ziemas salā raudzījies ārā . .. Tur tu dabūji ļaunās kaulu sāpes. .. Tev bija vajadzīgs miers un rūpīgāka kopšana, kādu nevarētu dot tavs līgavainis kazarmēs kaktā vai slimnieku pārpildītā hospitālī.
Rūtas sejiņā sastinga skumjš smaids. Viņa pastiepa roku un viegli pieskārās melngalvja pirkstiem.
— Kādēļ jūs, kungs, esat tik labs pret mani?
Bērenss atbildēja tikai pēc brītiņa. Ar sirds siltumu, bet
reizē vienkārši un bezkaislīgi, it kā šis jautājums neskartu viņu, bet gan kādu svešu, viņam vienaldzīgu cilvēku:
— Es tevi mīlu, bērns.
Šādas domas jau vairāk reizes bija uznākušas Rūtai slimības laikā, kaut gan viņas kopējs ne ar mazāko sīkumu
savas jūtas netika parādījis. Nu viņa saviļņota dzirdēja to apstiprinājumu maigos, mierīgos vārdos, pilnos mīlas un atsacīšanās.
Viņa teica lēni:— Un, zinādams, ka man ir līgavainis, jūs tomēr nebeidzāt rūpēties par mani.
Bērenss tāpat atbildēja:— Mana sirds nevar būt mieriga, kamēr neredzu tevi veselu un laimīgu.
Sādu dvēseles cēlumu jaunā, vienkāršā meitene nebija iedomājusies. Arī pati no tā pacilāta, viņa apgarotu skatu pavērās uz ezeru. Abiem klusējot un Ērmanim domīgi kaktā sēžot, ienāca Millera Kate ar ziedes kārbu.
— Man liekas, mīļā Rūta,— viņa teica, ar galvas mājienu apsveikusi viesi,— šīs zāles būs labas tavām kaulu sāpēm. Tās līdz ar citām Anna nupat atnesa no Rīgas mūsu slimniekiem.
— Atjauj, jaunava!— Bērenss pastiepa roku, paņēma kārbu un, izlasījis uzrakstu, teica pārsteigts:— Patiesi, tā ir tā pati ziede, ko tev izgatavoja mūsu labais dakteris. Tā palīdz!
— Tad tūlīt ieziedisim sāpošās rokas.— Kate attaisīja kārbu un sāka rīkoties ap Rūtu.
Pagalmā dzirdēja zirgu soļu dunoņu.
Ērmanis izgāja.
— Tātad,— melngalvis piecēlās,— es iešu aplūkot darbus dzirnavās. Un rīt vai parit atvedīšu tev mūsu veco, krietno maģistri.
Pie pēdējiem vārdiem atvērās durvis un strauji ienāca Andris. Ērmanis viņam bija paziņojis par ciemiņu. Sarauktām uzacīm un niknu skatu viņš raudzijās viesī.
— Ko tu te meklē, kungs?— viņš teica draudoši.
— Nācu apraudzīt slimnieci,— Bērenss atbildēja mierīgi.
— Kāda tev daļa gar manu līgavu?
— Tikai cilvēcīga līdzdalība bēdās. Nekādas citas daļas man nav.
— Tu to meiteni gribēji pazudināt, suns!
— Nekad to neesmu gribējis, draugs.
— Tu viņu man nolaupīji!
— Es viņu ievainotu pacēlu no ielas. Kopu. Ārstēju. Es viņu iemīlēju un, kad dabūju zināt, ka viņa tava līgava, tad noņēmos viņu veselu atdot tev.
— Tu esi nelietis!— Andris nesavaldījās.
— Andri!— Rūta asarām balsī iesaucās, visus spēkus saņēmusi.— Kā tu vari tik slikti runāt par Bērensa kungu?
— Ak tu arī viņu aizstāvi?— jaunais, greizsirdīgais puisis vēl nerimās.— Nu, tad jau ir labi!
Viņš apsitās apkārt un izgāja, aizcirzdams aiz sevis durvis.
— Tas jau ir zvērs, ne cilvēks!— Kate pārsteigta nogrozīja galvu.— Tā nevar viņu atstāt. Jāiet, jāsaka kāds mierinošs vārds.
Viņa nolika kārbu un sekoja Andrim. Andris sēdēja zem liepas pagalma kaktā pie staļļiem.
— Andri!— Meiča pienāca tam klāt.— Ej pielūdzies Rūtu un atvainojies Bērensa kungam.
— Ej pie vella!— Andris norūca, arvien vēl nevaldīdams savu greizsirdības uzliesmojumu.— Vai man tāda meita vajadzīga! Es varu dabūt labāko no labākām!
Kate saslējās. Nu arī viņai uznāca dusmas par izlutinātā skaistuļa iedomību.
— Tu?— viņa nicīgi iesaucās.
— Jā,— Andris, pārsteigts no nedzirdētā toņa, pacēla galvu.
— Tu, neglītā lelle?!— Meldera meita iespieda rokas sānos.— Jā, tāds tu esi katra saprātīga cilvēka acīs! Jeb tu varbūt iedomājies, ka visa tava cilvēcība un cēlums būtu tavās rudzupuķu acīs, tavos sārtos vaidziņos? So nožēlojamo tikumu dēļ neviena krietna sieviete tev kaklā nekārsies. Un, ja Rūta pret tevi ir laba, tad tikai aiz žēluma, jo savā dvēselē tu esi pēdējais nabags.