Andris raudzījās strostētājā pārmērīgā izbrīnā ieplestām acīm. Sādu norājienu un šādu vaļsirdīgu pārmetumu viņš nebij dzirdējis vēl nekad.
Kate ieņēma elpu un turpināja mierīgāk:
— Tev jālabojas, Andri. Beidz dižoties ar savu meitenīgo ārieni un topi vīrs, nosvērts, krietns savā sirdī. Mācies no Pētera! Tas nekad nevar būt netaisns. Un Pēteri visi no sirds mīl, bet tev skrien pakal tikai tādi paviegli skuķi kā tā ķestera meita, un ari tā, nākusi pie prāta, tev, tādam, vairs neskatīsies ne virsū. Tici man, es tev no sirds vēlu labu.
Brītiņu abi raudzījas viens otrā. Andris — kā no mākoņiem nokritis un Kate — tagad laipni un sirsnīgi.
Tad meiča apgriezās un pazuda dzirnavās.
Iznāca Bērenss. Viņš gāja uz maltuves durvīm, kur nesēji vēl nogādāja pēdējos maisus no laivām. Te stāvēja Ērmanis un šķielēja uz Lēni, kura skaidienā lasīja žagarus klēpī azaida vārīšanai.
Laivinieks, ieraudzījis melngalvi, teica, bet tā, ka ari Lēne viņa vārdus varētu dzirdēt:
— Ak, Bērensa kungs, tikko es jūs ieraugu, arvien atceros tos laikus, kad bijām paēduši. Tagad dzīve citādi būtu laba, tikai allaž jāstaigā ar tukšu vēderu. Ir mums te saimnieču vairāk, kā vajag, bet tām laikam galvā citas — svarīgākas domas nekā ēdiena gatavošana.
Lēne, katrti vārdu dzirdējusi, piesarka un aizslēpās aiz žagaru kaudzes, domādama, ka Ermanis viņu nav pamanījis.
37. nodaļa Andrim gadās par ko padomāt
Jau trešo dienu Andris dzīvoja pa dzirnavām kā apmāts. Viņa domas klīda kaut kur tālu prom, un nevienu darbu, kas prasīja kaut cik izmaņas un apsvēršanās, viņš nespēja veikt. Pēteris viņu aizraidīja no apcietinājumu celšanas, un Andris, nevarēdams citas nodarbošanās atrast, stājās pie malkas ciršanas skaidienā. Te, vienmuļi vicinot cirvi, viņš netraucēti nodevās savām domām.
Tās vijās un pinās ap meldera Kati, kura ar savu aizvakardienas norājienu bija vainīga pie Andra savādās pārvēršanās. Puiša gara acu priekšā neizgaisa meičas mierīgās, pelēkās acis, kas varēja būt reizē i pārmetošas, i glāstošas, viņas gludie, mellie, ieziestie mati virs platajiem vaigu kauliem, mazliet strupais deguntiņš un sārtā, nelielā mute. Viņa ausīs skanēja tās vārdi, reizē nosodoši un žēlojoši. Nekad vēl Andrim nebij gadījies dzirdēt tik vaļsirdīga sprieduma par sevi. Tas viņu pārāk pārsteidza.
Līdz šim meičas bija viņu tikai aplidojušas un jūsmojušas par tā daiļumu. Nu gadījās viena, kura uzdrošinājās nopelt ne tikai viņa ārieni, bet ari viņu kā cilvēku, kurš ir netaisns, pārsteidzīgs, iedomīgs un kuram jālabojas.
Andris mēģināja sevi attaisnot savus aizvakardienas uzbrukumus Bērensam un asumu pret Rūtu, bet, tikko viņš redzēja savā priekšā Kates tēlu, tad visi viņa taisnības iemesli sabruka. Ne ar vārdiem šis tēls viņu uzveica, bet tikai ar savu mierīgo skatu, un viņam nekas cits neatlika kā pašam sevi apsūdzēt:
«Jā, tas nebij pareizi darīts! Bērenss ar rūpīgu un pašaizliedzīgu kopšanu ir izglābis Rūtu no nāves rokām, un tātad gluži dabīgi, ka viņš iedomājās tās vājību un grib redzēt viņu pilnīgi izdziedētu. Es biju pārāk kūtrs un gļēvs, lai par to padomātu. Man vajadzēja parunāt ar Pēteri un laivā novest Rūtu pie pils mediķa.»
Tad viņš atcerējās Kates uzaicinājumu iet un pielūgties Rūtu un atvainoties Bērensa priekšā.
Sis solis viņam likās pārāk grūts.
«Nē, to tik ne!» teica viņa neīstais pašlepnums.
«Bet, ja tu atzīsti, ka esi pārsteidzies, Jka esi slikti darī'is,» Kates skaidrās, mierīgās acis neatlaidās, «tad tak tev jāgriež par labu sava kļūdīšanās.»
«Kam būs kāds labums no manas pazemošanās?» gļēvums iebilda.
«Godīgums nepazemo,» Kates acis pamācīja. «Bet labums vispirms tev pašam.»
«Es arvien esmu bijis lābs pret Rūtu,» izvairījās patmīlība, «vienu neapdomātu sliktu vārdu viņai nevajag ievērot.»
«Bet ja viņas sirsniņa sāp par to?»
«Lai uzveic sevi.»
«Viņa? Bet tu?»
«Ko — es?»
«Vai tu nevari reiz būt vīrs?»
Tā vienkāršajā, neaptēstajā zemnieka puisī cīnījās viņa zemie instinkti pret cēlāku jūtu uzplūduma neatlaidību.
Tad no namiņa iznāca Kate. Viņai vajadzēja malkas azaidam. Andris nometa cirvi un palīdzēja sakraut meičas priekšautā saskaldītos zarus.
Nevijus abu skati sastapās.
— Nu? Izrunājies ar Rūtu?— Kate jautāja.
— Nē,— Andris izdvesa.
— Kā? Kopš aizvakardienas tu neesi bijis pie viņas?
Andris neatbildēja un nolaida skatu. Meldera meita
nekustējās un piespieda puisi atkal pacelt acis. Tad teica ar gandrīz maigu nožēlu:— Kad tu reiz kļūsi vīrs?
Andris neizturēja un novērsās. Kate gāja atpakaļ ar malku uz namiņu.
Pagāja pusstunda. Tad Andris sparīgi iecirta cirvi bluķī un, noteiktiem sojiem tuvojies durvīm, iegāja priekšiņā. Taču atkal te viņš labu laiciņu vilcinādamies kavējās, līdz, izdzirdis pagalmā sojus un pazinis Bērensa balsi, atrāvās no durvīm uz meitu istabu un ātri nozuda dzirnavistabā, kur gulēja slimie biedri.
Negribēdams tiem likt nomanit savu sajūtu, viņš it kā kaut ko meklēja istabā, ieklausīdamies balsīs priekšiņā, no kurām noprata, ka Bērenss atvedis ārstu. Kad viesi bija iegājuši pie Rūtas, viņš atgriezās pagalmā, devās laukā pa vārtiem un nogriezās uz ezeru.
Bērenss ar ārstu iegāja meitu kambarī.