— Labrīt, augstais kungs!— Rūta priecīgi apsveica Bērensa pavadoni, kurš nebija neviens cits kā maģistrs Daniels Rēbuss, viņas ārstētājs pa grūto slimības laiku melngalvja namā un Vella muižiņā, pret kuru meitene sajuta dziļu cienību un paļāvību.
— Te nu mēs atkal tiekamies,— Rēbuss piesēdās pie slimnieces un saņēma viņas roku.— Es biju nobažījies, ka tava ārstēšana paliks pusceļā un nekad tu netiksi īsti vesela. Bet, paldies Dievam, vēl viss būs labi. Tikai tev kārtīgi ik dienas jādzer zāles un ar ziedēm jābrauka sāpošās rokas.
— Es darīšu visu, augstais kungs, lai tiktu vesela,— Rūta teica nopūzdamās.
Maģistrs vēl brītiņu pasēdēja, aprunādamies un dodams norādījumus. Tad piecēlies iedomājās ievainotos dzirnavu aizstāvjus.
— Pie viena jāaprauga slimie karavīri.
Anna, ari ienākusi, ieveda Rēbusu dzirnavistabā. Te, uz brītiņu atstājusi pavardu, slimos apkopa Kate.
Vecais mediķis lika meičām atraisīt apsējumus un pēc kārtas aplūkoja dzīstošās brūces. Meiču darbs viņu apmierināja.
Tomēr divu slimnieku stāvoklis Rēbusam darija bažas. Vēl jauniņais Andrejs un vecais Juris mocījās ar niknu drudzi. Pirmajam krūtīs bija iestrēgusi musketes lode, kuru pēc diezgan lielām grūtībām izdevās izvilkt no sačūlojušās vāts. Bet otra — pie paša pleca atcirstā roka vairs nebij glābjama. To ārsts pēc visiem ķirurģijas mākslas likumiem noņēma.
Slimnieki, sāpju un drudža karstuma mocīti, prasīja dzert. Rēbuss atrada, ka ūdens viņiem patlaban var nākt par ļaunu, un ieminējās, ka slāpju remdēšanai labas būtu meža ogas.
— Tās varam dabūt!— Kate atsaucās.— Es zinu saulainas piegāzes aiz ezera, kur jau zemenes ienākušās.
— Zemenes drudža slimniekiem visai noderētu,— domāja Rēbuss.
— Iešu salasīt groziņu,— meldera meita vēra durvis, palūgdama Annu:— Esi tik laba un pieskati tu katlu manā vietā.
— Labi,— Anna atteica.
Andris, meldera meitas pamodināto pārdomu tirdīts, bija iznācis uz ezera krastu. Pats viņš negribētu domāt par sevi un savām kļūdām, bet kaut kas spēcīgāks bija viņā, kam nevarēja turēties pretim. Tas bija Kates iespaids, viņas mierīgais skats, viņas skarbie un reizē maigie vārdi.
«Kā esmu tā nokļuvis viņas varā?» viņš mēģināja sev noskaidrot savu dīvaino pārvēršanos.
Tad pēkšņi viņa galvā un sirdī viss tika gaišs. Kā apskaidrots viņš pacēla skatu pār kluso, spoguļgludo ezeru.
«Tā ir mīlestība! Ak, es nelga! Tikai tagad es atskāršu! Jā, līdz šim šādas jūtas man vēl bija gluži svešas. Es maldināju sevi, iedomādamies, ka mīlu Rūtu. Jā gan, es mīlu Rūtu, bet tā, kā brālis mīl māsu. Kā zēns vēl Ēdolē, mājinieku valodu uzmudināts, es pieņēmu daiļo meiteni kā savu līgavu, neatskārzdams, nenojauzdams, kas ir līgava, kas māsa. Bērnu rotaļās es biju viņas sargs un aizstāvis; un sargs un aizstāvis tai kļuvu arī vēlāk, kad polu junkurs uzmācās nabaga meitenei. Tad še, Rigā, svešā pusē, vientulības mākts un pārdzīvoto dienu atmiņu iedvesmots, es alkdams meklēju savu jaunības biedreni, savu mījo māsiņu. Un nu, kur esmu viņu atradis, manā dzīves ceļā nostājas cita sieviete, kas manī pamodinājusi pilnīgi svešu, vēl neizjustu saviļņojumu, kas ieguvusi neizprotamu varu pār manām jūtām, visu manu būtni.. . Ak, Dievs! Tā ir mīla . ..»
Un atkal meldera Kates tēls nostājās Andra priekšā, to apmulsinādams ar savu skatu, reibinādams ar savas balss skaņu. Un mīlas spēka sagūstītā jaunekļa prāts pat nedomāja salīdzināt gaišmatainās daiļavas Rutas vaibstus ar melnīgsnējās meldera meitas ikdienišķo sejiņu, jo cilvēki nemīl ar prātu, bet jūtām, neskata daiļumu ar acīm, bet ar sirdi.
Andris bija iemīlējies Katē ar nevainīga jaunekļa apgarotību un cēlumu, kas cilvēku paceļ pāri sev.'Un tomēr, kā tas cilvēka dabā mēdz būt, viņā tūlīt pamodās arī patības sajūta — prasība pēc pretmīlas:
«Vai viņa mīl arī mani?»
Atbildi viņš meklēja meičas izturēšanās pret sevi:
«Viņa domā par mani. Viņa aizrāda manas kļūdas. Viņa mudina mani izlabot slikti darīto. Viņas skats raugās tik sirsnīgi, viņas vārdi skan tik glāstoši.. . Bet varbūt tas viss ne manis dēļ? Varbūt viņa jūt līdzi tikai Rūtai? . .. Viņa apber mani pārmetumiem. Viņa uzskata mani par gļēvu, iedomīgu nejēgu. Pat manas acis, manu seju viņa nonievā . .. Vai patiesi mans izskats var viņai būt pretīgs?»
Andris iedomājās, ka viņam slāpes. Viņš pagāja dažus desmit soļus gar ezera malu, kur kāds vītola stumbris bija noliecies virs paša ūdens. Viņš nolaidās guļus uz koka un tāpat ar muti ievilka dažus malkus. Tad, nogaidījis, kamēr ezera līmenis atkal nolīdzinās, aplūkoja sevi ūdens spogulī kritisku skatu.
Brītiņu pētījis sevi, Andris likās dzirdam iečabamies krūmus un pagrieza galvu uz malas pusi.
Viņš ieraudzīja pa taku nākam Kati ar groziņu rokā. Tā apstājās un, ar vieglu smaidu nogrozījusi galvu, teica:
— Tu esi nelabojams, Andri.
Meiča aizsteidzās. Andris apjuka un nosarka, kā pie nedarbiem noķerts zēns. Viņam iesitās galvā domas, ka Kate viņu pārpratuši, iedomādamās viņu tīksmināmies ar paša atspulgu ūdenī. Viņš pietrūkās kājās, gribēja ko teikt, grasījās steigties pakaļ meičai, bet apķērās:
«Kālab to? Viņa tā kā tā man neticēs.»
Tad viņam radās cieša apņemšanās:
«Jāpierāda, ka esmu labāks, par kādu viņa mani tur. Es izlabošu visu, ko esmu nepareizi darījis.»
Viņš uzlēca krastā un ātriem soļiem atgriezās uz dzirnavām. Taisni vārtos gadījums viņu saveda kopā ar Bērensu, kurš, apciemojis Rūtu un apraudzījis malšanas darbus, atgriezās uz laivu.
Andris sveicināja melngalvi. Tas laipni atņēma dievpalīgu un gribēja iet secen.