— Man tev bij kāds vārds sakāms, kungs,— Andris viņu atturēja.— Es lūdzu neturēt uz mani ļaunu prātu, ka aizvakar, aplam iekārsies, izmetu nepārdomātus vārdus.
— Tātad tu nedomā ļauni par mani?— Bērenss priecīgi pārsteigts jautāja.
— Nē, kungs. Taisnību sakot, man nav nekāda iemesla.
Bērensa sejā pavīdēja labvēlīgs smaids.
— Pareizi,— viņš teica.— Kaut gan es pa ilgo kopšanas laiku esmu no sirds iemīlējis jaunavu Rūtu, tomēr dodu tev savu godavārdu, ka nekad neesmu domājis tev atvilt tavu līgavu.
Andris spēji piesarka.
— Nē, kungs, to nedomāju. Un Rūta, taisnību sakot, nav mana līgava, bet jaunibas draudzene. Mēs esam no vienas puses, viena kunga ļaudis.
Bērensa sejā bija lasāms izbrīns un pārsteigums.
— Vai patiesi?
— Tā ir. Es gan mēdzu dēvēt Rūtu par savu līgavu, bet tas tā ir palicis no bērnības rotaļām.
Jaunā melngalvja acīs iedzirkstījās savāda uguntiņa. Viņš strauji paspieda Andra roku kā atvadīdamies un teica:
— Nu, tad uz redzēšanos, draugs!
Andris gāja pār pagalmu uz dzirnavām. Šoreiz viņš nekavējās priekšiņā, bet droši vēra meitu kambara durvis.
Rūta bija viena.
— Andri, brālīt!— Viņa līksmi pastiepa pret ienācēju roku.
Andris piesteidzās un nometās ceļos pie slimnieces.
— Jā, tavs brālītis! Un tu esi mana mazā, mīlā māsiņa! — viņš teica, glāstīdams Rūtas bālo, vājo rociņu.— Tādi mēs arvien paliksim, un es nekad vairs nebūšu pret tevi ass un Jauns, jo nav nekāda iemesla.
38. nodaļa POĻI SIRO
Debesbraukšanas dienas rītā dzirnavās atgriezās novērotājs no ozola ar ziņu, ka pie Doles salas maniti pārceļamies laivās kareivji, bez šaubām, poļu sirotāji. Tad vēl atnāca kāds Daugavas zvejnieks un pastāstīja, ka redzējis ienaidnieku pulciņu Daugavgrīvas cietokšņa apkārtnē.
— Jāpatramda poļi!— nolēma Pēteris.— Rasi palaimēsies kādu sagūstīt, kas zinās pastāstīt kaut ko par Radzivila tuvākiem nodomiem.
Ievainoto biedru brūces jau bija tiktāl sadzijušas, ka tie uzskatīja sevi par kaujas spējīgiem, izņemot veco Juri, kura noņemtās rokas stumbrs vēl negribēja lāgā dzīt un kurš nu arī vairs karam nebūs derīgs. Izdziedinātiem Pēteris lika kāpt zirgos un, atstājis Andra un Ērmaņa ziņā dzirnavas, aizjāja uz Doles pusi.
Pienāca pusdiena.
Dzirnavu iemītnieki patlaban taisījās sēsties pie azaida, kad pagalmā iesteidzās sargkareivis no ozola un aizelsies iesaucās:
— Poļi nāk!
— Kad tevi Nelabais!— Ērmanis nolika karoti.— Pavisam nelaikā.
— Daudz viņu?— Andris cēlās no sola.
— Būs cilvēku divdesmit.
— Tik vien?— Laivinieks atkal paņēma karoti.— Tad nav ko bēdāt. Ej aizver tik vārtus un nāc sēdies pie maltītes! Kamēr tie atčāpos, ari mēs būsim paspējuši stiprināties godīgai saņemšanai.
— Nav laika!— karakalps uztraucās.— Viņi tūlīt būs pie dzirnavām.
— Tu taču viņus pamanīji labā gabalā?— Ērmanis jau taisījās smelt putras katlā.
— Nē jel! . . . Viņi nenāca pa ceļu, bet pa mežu. Pamanīju tos tikai nedaudz simtu soļu no ozola.
— Tas būs izlūku pulciņš, kurš grib nemanīti pieslapstl- ties,— Andris teica un deva rīkojumu aizdarīt vārtus.— Tagad, draugi, visi savas vietās un izturēties klusi, it kā neviena dzirnavās nebūtu. Uz priekšu!
— Bet kā tad ar maltiti paliek?— Ērmanis, kuram gaužām grūti nācās celties no pilnas bļodas, jautāja.
— Ēdīsi, kad poļu vairs nebūs!— Andris pukojās.
— Aukstu putru,— Ērmanis norūca.— Tad vērsim vārtus vaļā un uz ātru roku sakausim tos nelūgtos ciemiņus.
— Kad tevi jupis parautu!— Andris nepacietīgi uzsauca negaušam.— Tad ņem katlu līdz un loc to tukšu aiz brustvēra pie šaujamās lūkas! Saproti, ka Pētera prombūtnē mēs nedrīkstam atstāt dzirnavas. Kamēr kausimies ar šiem aiz dzirnavām, varbūt pagalmā iebrūk cits pulks no meža. Tak no rīta dzirdēji, ka poļu sirotāji klīstot gan gar Daugavu, gan gar Grīvas cietoksni. Varbūt ari mežs ir pilns viņu bandu.
Visi, pakampuši musketes, aizsteidzās savās vietās. Ērmanis paklausīja Andra padomam: piesmēla bļodiņu ar putru, pasita maizes klaipu padusē un uzkāpa slēgtajā galerijā, ko Pēteris bija paspējis ierīkot visapkārt dzirnavu sētai. Te pa šaujamām lūkām varēja pārredzēt visu apkārtni.
Andris apstaigāja visas ejas, piekodinādams karakalpiem nedot neviena šāviena agrāk, pirms ienaidnieks nebrūk vārtos. Un ari tad šaut tikai uz komandu. Tāda bija Pētera taktika, par kuru viņš jau agrāk ar Andri bija pārrunājis: ar nevajadzīgu šaudīšanu nelikt uzbrucējiem jau no paša sākuma nojaust, cik niecīgs ir blokhauza aizstāvju skaits.
Andris nostājās pie lūkas blakus Ērmanim, kurš ar putras bļodiņu vienā un musketi otrā rokā pārlaida skatu pār tuvējo krūmāju.
— Vēl neviena nemana,— laivinieks teica apmierināts un piesēdies ar brīnišķu ēstgribu sāka notiesāt savu azaida devu.
Arī melderis ar saviem puišiem un dzirnavu meičas uzkāpa galerijā.
Anna piegāja pie brīvās lūkas un bažīgu skatu vērsās uz Daugavas pusi. Viņas domas bija pie Pētera:
«Kād tikai viņu atgriežoties nepārsteidz no slēptuves sirotāju lode.»
Lēne un Kate nostājās pie Ērmaņa loga, jo tas ar muti un sirdi nodevās maltītei.
Drīz bļodiņa bija tukša, bet Ērmaņa vēders vēl netika pilns.
— Vēl viens tāds mērs ēdiena Joti noderētu,— viņš teica, slaucīdams ar delnu muti un pamirkšķinādams acim Lēnei.
Lēne vēl arvien nebija salabusi ar Ērmani to piezīmju dēļ par badā mērdēšanu nedējas divas atpakaļ, kad tā nebija iemērījusi lielajam ēdājam pietiekošu baribas devu. Viņa vīzdegunīgi sarauca deguntiņu un piegāja pie Andra loga.
Kate izrādījās pakalpīgāka.
— Tad jau vajadzēs tev atnest vēl vienu bļodu ēdiena,— viņa pasmējās,— citādi nebūsi karotājs, kad parā- disies poji.