Paņēmusi bļodiņu, meldera meita kāpa lejā. Ērmanis piecēlās un paraudzījās pa lūku. Viss apkārt dzirnavām bija kluss. Kate atgriezās ar jaunu ēdiena bļodu, un Ērmanis turpināja stiprināties. Lēne stāvēja blakus Andrim un, neraugoties uz ienaidnieka gaidām, tīksminājās ap Andri, Jaudama vāju savām jūtām. Ar tikko nojaušamu nopūtu viņa ļāva slīdēt savam maiguma pilnajam skatam pār staltā puiša zelta matu cirtām, pār viņa plecigo augumu, uzmanīgā vērošanā sasprindzinātiem sejas pantiem.
Kate vēroja Lēni. Nopietnajai, nosvērtajai meičai nepavisam nepatika šāda mīlināšanās. Viņas uzaču starpā savilkās īgnuma grumba.
— Māžošanās!— viņas cieši sakniebtās lūpas izdvesa.
Lēne vairs nespēja savaldīt sava maiguma. Viņa piekļāvās pie Andra elkoņa. Andris, traucēts vērošanā, pagrieza skatu.
— Ko tu gribi?— viņš, nesapratis Lēnes sirdi, asi jautāja.
Lēne piesarka kā nedarbos pieķerta. Tad viņas acis
iedzirkstljās iedoma, ar kuru tā gribēja glābt nepatīkamo situāciju. Viņa pēkšņi skaļi ievaidējās, aizvēra acis un saļima uz Andra rokas.
— Kas tev noticis!—Andris jautāja.
— Slikti kļuva,— Lēne vārgi teica, spiezdama galvu pie puiša krūts.
— Tad ej liecies gultā!
— Nav spēka. Ak vai!
Kates acis dega dusmu zibeņi.
— Ērmu spēle!— viņa teica klusi, kā pie sevis.: — Atradusi īsto laiku māžoties!
— Ko tu teici?— Ērmanis, nodevies ēšanai un nepiegriezis nekādas vērības apkārtnei, jāutāja, pacēlis galvu pret meldera meitu.— Man likās, tu man ko teici?
Kate pēkšņi kaut ko iedomājās.
— Raug Lēni!
— Kas tad šai? Mīlinās ar Andri!
Kates parasti godīgā, nopietnā sejā tagad ievieisās viltīgs smaids.
— Tad nē jel!— viņa klusi teica.— Lēne ir Jaunās sērgas ķerta.
— Vai dieniņ!
— Jā. Rau: piere sarkana, acis ciet, mute pusvirus. Tu man reiz stāstīji, ka zinot labu līdzekli pret sērgu.
— Kā tad: sautēt karstās pelavās!
— Pareizi. Varbūt tikai tā mēs viņu varētu glābt.
Ērmanis patiesi uzņēma Kates zobgalīgos vārdus par
bargu nopietnību. Redzēdams, ka Andris, nezinādams, ko darīt ar šķietami samaņu zaudējušo meiteni, noguldīja to zemē, viņš, atstājis bjodu ar paliekām, piegāja Lēnei.
— Nabaga bērns!— Viņš nometās pie tās uz celi.— Tev gaužām grūti?
Lēne pavēra vienu aci un, ieraudzījusi Ērmani, pagrieza galvu sānis, izdvesdama nopūtu.
— Ai, ai, pat parunāt nevar! Tas nav uz labu vairs!— labsirdīgais puisis bēdājās.
Viņš piecēlās un, kasīdams pakausi, bezpalīdzīgi raudzījās apkārt, kā padomu meklēdams pie Andra, ko nu darīt. Bet Andris, vairs nevērodams Lēnes, atkal piegriezās lūkai. Ērmanis, meldera meitas vārdu nobiedēts, no visas sirds juta līdzi saslimušai, kuru viņš, kaut gan bija tāpat pa jokam saķildojies, tīri labi ieredzēja. Viņa skats pagriezās arī uz Kates pusi.
Tā pamāja ar galvu, kā ko teikt gribēdama.
Laivinieks pagāja pāris sojus pie viņas.
Lene ir ļaunās sērgas ķerta.
— Ko darīt?— viņš klusi jautāja.
— Tu zini līdzekli pret sērgu,— Kate tāpat klusi atbildēja, Ērmanim nemanot viņas skarbo, zobgalīgo smīnu. — Paglāb meiteni!
— Jā, to darīšu.
— Bet viņa pretosies.
— Gan pievaldīšu. Slimnieks nedrīkst pretī spārdīties.
— Tad tā arī izdari.
Ermanis atgriezās pie Lēnes, pacēla to savās varenajās rokās un nesa lejā.
Pagāja stundas ceturksnis.
Tad galerijā no lūkas uz lūku dzirdēja klusus brīdinājumus:
— Poli tuvojas!
Viņpus dzirnavupitei sakustējās krūmājs. Novērotāji dzirnavu sētas slēptajā galerijā varēja saskatīt katru ienaidnieka kustību, paši palikdami apslēpti.
Krūmājā parādījās dažas galvas poju karakalpu cepurēs. Tad kā uz komandu pulciņš viru izrāpoja no krūmiem un nolaidās no krasta upītē. Bij tā ap cilvēku divdesmit. Pie maza ūdens dzirnavuplte nesniedzās augstāk par jostas vietu. Poļi pārbrida un, uzrāpušies otrā krastā, atkal apslēpās krūmājā šai pusē.
Te atkal pabāzās viena otra galva un ar lielāko uzmanību pētīja dzirnavas, kuras likās izmirušas, ļaužu atstātas. Tomēr tikai pēc laba laiciņa viņi uzdrošinājās pārskriet pāri ceļam uz birztalas krūmāju, kas pienāca tuvāk vārtiem.
Bezgala ilgs dzirnavu sargiem likās laiks, kuru poļi pavadīja birztalā, tikai šad un tad caur biezokni pabāzdami sejas.
Tad divi poļi izrāpoja klajumā un pielīda līdz pašiem vārtiem. Ilgi te klausījās un kaut ko klusi sačukstējās. Tad atkal atgriezās pie pārējiem birzē.
Ari Andris turpat tuvumā virs vārtiem, elpu aizturējis, piespieda savu dzirdi, lai pārliecinātos, ko sadzird šie.
— Tīrā laime,— viņš teica pats sev,— ka zirgi stalli sagūluši. Ari tie sevi nenodeva. .. Kaut jel nu pollši uzbruktu! Vismaz pusi mūsu musketes nostieptu gar zemi. Būtu ar ko palepoties Pētera priekšā, ja tam gaditos atgriezties varbūt nekā neizdarījušam Doles pusē.
Bet poļi par uzbrukumu nedomāja. Tāpat kā pie Daugav- grivas un Doles pamanītie pulciņi, ari šī nodaļa bija atnākusi tikai izlūkos — ievākt ziņas īstajiem kaujas pulkiem, kas taisītos nākt ar karu.
Arī Andris to beidzot apsvēra:
— Poļi nelauzīsies vārtos. Ja arī viņi būtu pārliecināti, ka ieņems dzirnavas, tad tam nebutu nekādas nozīmes, jo ar saviem niecīgajiem spēkiem viņi tās nespētu noturēt. Bet izpētīt pagalmu un apcietinājumus izlūki gan laikam gribēs.
Sirotāji atkal parādījās birzes malā. Aizdomīgiem skatiem vēroja apcietinājumus. Varēja redzēt, ka tie neuzticas baigajam klusumam. Bet aiziet bez nekā, nepārliecinājušies, vai dzirnavas patiesi nebūtu apdzīvotas, nevarēja.