Pulciņa vadonis pamāja ļaudīm krūmājā un kaut ko teica. No turienes pacēlās trīs vīri, nesdami slaidu egļu kārti ar kāpveidīgi apcirstiem zariem. Uzmanīgi tuvojušies dzirnavu sētai, viņi pieslēja savas kāpnes, divi turēja tās ciet, un trešais, milzīga auguma vīrs, rāpās augšā. Pārējie birzes malā pacēla musketes šaušanas kārtībā.
Andris galerijā vēroja savus ļaudis.
— Kur tad Ērmanis?— Viņš raudzījās apkārt, nemanījis puiša aiznesam Lēni.
Brītiņu vēlāk pār dzirnavu sētu, ap to vietu, kur bija pieslietas egles kāpnes, parādījās poļa galva. Tā iznāca Andrim pa šāvienam.
— Uguni!— viņš uzsauca biedriem un pats pielika pie vaiga savu musketi.
Atskanēja zalve, un, pirms Andris paspēja izšaut savu šāvienu, pār sētu pacēlās gaisā milža kājas, izgaisdamas dūmu mutuli. Tūlīt pēc tam nobrikšķēja otra zalve birzes malā. Te, dūmiem izklīstot, saskatīja pie zemes sešus kritušos. Pārējie ienaidnieki metās bēgt uz upītes pusi. Neuzveicamie nepaspēja pielādēt otrreiz šautenes, kad bēgļi jau bija viņā pusē.
Andris iedegās.
— Kad tevi jupis! Vajadzētu kaut vienu dzīvu dabūt rokās! Izzinātu kaut ko par viņu nodomiem.
— Kas ir,— kāds karakalps deva padomu,— steigsimies tiem pakaļ! Varbūt kādu panāksim.
— Labi!— Andris nolēma.— Pieci viri dzīsimies poļiem pakaļ. Pārējie pieci lai paliek apsargāt dzirnavas. Vairāk sirotāju, liekas, tuvumā nav. Uz priekšu!
Karakalpi skrēja lejā no galerijas uz vārtiem. Stallī zirgi uztraukti zviedza un nemierīgi mīņājās.
— Ja jāšus dzītos pakaļ?— iedomājās kāds.
— Kamēr apseglosim, poļi jau būs lielā gabalā,— Andris apsvēra.— Bez tam zirgos mēs biezoknī netiksim uz priekšu, un bēgļi nozudīs, ka i nemanīsim.
Atvērās vārti. Puse dzirnavu sargu steidzās pāri upītei. Otrā puse nocietināja vārtus.
«Kur tas Ermanis palicis?» atkal iedomājās Andris, kuram bez varenā drauga blakus kaut kas trūka, skriedams ar pārējiem biedriem izklaidu cauri krūmājam un raudzīdamies pēc kāda bēgoša poļa.
Pāris stundas dzirnavu ļaudis tvarstīja poju sirotājus un galu galā bija spiesti mest mieru, nekā nepanākuši.
Saīdzis un neapmierināts Andris atgriezās mājās. Viņš pukojās uz Ērmani, uzveldams vainu par neizdevību tam. Un ne bez iemesla: jo, kur Ērmanis bija līdz, tur arvien palaimējās — un kaut arī bieži pateicoties vienīgi nejaušam gadījumam.
Pie dzirnavām poļu gūstītāji ieraudzīja atgriežamies arī Pēteri ar saviem ļaudīm. Tāpat viņam šodien nebija veicies. Pārbraucis uz labo Daugavas krastu un pamanījis ienaidnieku izlūku pulciņu, viņš uzmanīgi ielenca mežiņu, domādams visu nodalu tikpat kā rokās; bet poļi pa kādu aizu jau bija izšmaukuši atpakaļ uz Daugavu un viņu pašu laivās aizbēguši. Nu nācās atgriezties tukšām rokām un vēl nelāgā izjokotiem.
Andris īgns apsūdzēja Pēterim draugu Ērmani. Pagalmā viņi ieraudzīja pie ūdens mucas laivinieku mazgājam rokas.
— Klau, draugs,— Pēteris teica nopietni,— kur tad tu biji nozudis?
— Man bija nopietna lieta,— Ērmanis paskaidroja, turēdams roku mucā.
— Kāda tad?
— Lēne pēkšņi saslima. Noguldīju to pažobelē aiz namiņa.
— Tad tak varētu būt pēc pāris acumirkļiem atpakaļ,— Andris iebilda.
— Nevarēju. Vajadzēja slimnieci piekopt.
— Ej nu!— Pēteris iekaisa.— Slimos un ievainotos piekopj pēc kaujas.
Ermanis maigi pasmaidīja.
— Sievietes ir vārgi radījumi. Ar tām jādara izņēmums. Sevišķi tik nopietnā slimibā.
— Kas tad viņai?— Pēteris ieplēta acis.
— Ļaunā sērga pēkšņi uzbrukusi. Tādos gadījumos, kā dzirdēju, nedrīkst kavēties. Sagatavoju viņai maisu karstu pelavu, iebāzu vājinieci maisā un nosēju, ka nevar ne pakustēties … Bez tam poļi jau visu laiku bija mierīgi.
— Bet kad sākās apšaudīšanās?— Andris vēl tincināja, lai gan i viņa, i Pētera saīgums par neizdevībām bija pamazām izgaisis, saskaroties ar Ērmaņa nesatricināmo mieru un labsirdību.
— Kad dzirdēju pirmo šāvienu,— laivinieks turpināja, — biju jau pie kāpnēm uz galeriju.
— Kā tad tevi neviens neredzēja?
— Atkal man gadījās svarīga darīšana.
— Atkal? Kāda tad nu?
— Pamanīju kādu milzīgu poli pabāžam galvu pāri sētai. Nodomāju pie sevis: mums loti noderētu gūsteknis, bet, tā ka no pagalma izbrukt nedrīkstam, kā tad lai tiekam pie gūstekņa? Es piespiedos pie pašas sētas un, kad polis pacēlās līdz krūtīm, palēcos uz šķērskoka un apmetu rokas ziņkārīgajam panam ap skaustu. Smags tēviņš! Tomēr dabūju pārsvaru savā pusē un pārvilku to pagalmā.
— Nu? Un? …
— Nu sākām cīņu uz biksēm. Es sapratu, ka neviens man palīgā nenāks, jo visiem jāatšaudās galerijā. Lauzdamies ar pretinieku, es viltīgā nolūkā virzījos arvien tuvāk staļļa durvim, kur seglos man iebāzta pistole. Tā ietenterējām iekšā un nogāzāmies sienā. Es nejauši sataustīju iemauktus, un ar tiem palaimējās sasaistīt poļa rokas, kas žņaudza ciet man rīkli. Jāatzīstas, mani izglāba vairāk laime nekā saprašana. īsā laikā polu milzis gulēja sasietām rokām un kājām.
— Tu viņu sagūstīji?— Pēteris priecīgi iesaucās un griezās uz stalli.
— Tā palaimējās. Bet roku gan man sakoda. Kad tik nav bijis traks!— Ermanis izvilka no ūdens mucas roku ar krietnām zobu zīmēm.
Visi iegāja stallī.
Te gulēja saistīts milziga auguma polis un niknu skatu raudzījās uzveicējos.
— Tūlīt tas jānoved pie pils komandanta!— Pēteris deva rikojumu. Tad pagriezās pret laivinieku.— Nudien, Ermani, šo briesmoni uzveikdams, tu esi izdarījis visgrūtāko darbu pasaulē!
Ermanis pakasīja pakausi.
— Tā nu vis nav, draugs Pēteri. Daudz grūtāk man bija iedabūt slimo Lēni karsto pelavu maisā.