39. nodala
ĒRMANIS ĀRSTĒ LĒNI
Kate nebij apmierināta ar savu izturēšanos pret Lēni. Nu jau sesto dienu Ērmanis ar aizraušanos ārstēja savu Jaunās sērgas piemeklēto slimnieci, un meldera meita sajuta sirdsapziņas pārmetumus.
Tiesa, Lēnes izturēšanās bija nosodāma. Katei vispār nepatika viņas jūsmošana par Andri, kuram bija pašam sava līgava, un viņas neapvaldītā lakstošanās tik nopietnā brīdī, kad ienaidnieks gaidāms pie vārtiem, varēja aizdot dusmas. Turklāt Kates vaļsirdīgā, līdzdaligā daba, kas tai lika visur iejaukties, kur redzēja kādu netaisnību, kādu aplamību, kur šķita vietā padomu, pamācību, palīdzību, neko nepieļāva no malas noskatīties. Bet taisni šoreiz pavisam pret savu paradumu viņa bija ņēmusi talkā viltību. Un tas, lūk, nomocīja viņu ar pašpārmetumiem.
Viņai ienāca prātā pastāstit Ērmanim patiesos lietas apstākļus. Bet tad dzirnavās ieradās Rīgas komandanta sūtnis un aicināja Pēteri uz pili. Tas patlaban posās iet novērot apkārtni, un Ērmanim bij jāiet viņa vietā uz ozolu. Tā Katei izrunāšanās izjuka, un vēlāk tā pārdomāja, ka īstenībā Lēnei pašai nāktos atzīties savam ārstētā ja m, kā lietas īsti bija.
Vēl pirms pusdienas Ērmani apmainija cits biedris, un viņa pirmais gājiens bija pie slimnieces. Lēne gulēja pažobelē aiz namiņa. Gaiss te bija neciešami karsts, jo šauro telpu sildīja i karstā jūnija saule, i pavarda siena no namiņa. Turklāt reizes trīs dienā Ērmanis apmainija maisā sakarsētās pelavas. Nabaga meiča svida vienā svīšanā un būtu izskrāpējusi savam neatlaidīgajam kopējam acis, ja dabūtu kaut vienu roku laukā no līdz kaklam apsietā maisa.
Ērmanis piesēdās uz lāviņas malu pie slimnieces un, noslaucījis ar delnu no viņas pieres sviedrus, līdzjūtīgi apjautājās:
— Nu, kā klājas, Lēnit?
— Šausmīgi!— Lēne izšņāca, uzmezdama niknuma pilnu skatu laiviniekam.
— Jā, jā,— Ērmanis nopūtās,— es ticu, ka tev nav viegli. Bet nekā nevar darīt.
— Laid mani ārā no maisa!— Meičas skats uzreiz kļuva lūdzošs.
— Esi nu prātīga,— Ērmanis teica kā mazam bērnam. — Dien' no dienas tu atkārto vienu un to pašu. Labi zini, ka ar ļauno sērgu nevar jokot.
— Bet man nekas nesāp!
— Paldies Dievam!
— Tātad tu vari ļaut man celties.
— Nē, nē. Vismaz divas nedēļas tev krietni jāsutinās.
— Veselam cilvēkam?!
— Nemaz tu nevari saukties par veselu, ja tev nekas nesāp.
— Tad nāc un gulies manā vietā!— meiča atkal dusmās iesaucās.
— Kāpēc es?— dakteris cēlā mierā atbildēja.— Man sērga nav vēl piesitusies.
— Un man ari viņa nav piesitusies. Es jūtos tikpat vesela kā tu.
— Tas neko nenozīmē, kā tu jūties, mīļā Lēnīt. Sērgas lēkme tev uznāca, un, ja slimība tālāk neattīstās, tad pasaki man paldies, ka es ar steigu sāku tevi sautēt. Tu saproti labi: slimība tevi vēl ir iekšā, tikai viņa, sasautēta, nav spējīga darīt nekāda posta. Pacieties vēl dieniņas desmitas, un viņa izskries no tevis, krustu nemetusi. . . Bet ko es tev katru dienu vienu un to pašu stāstu un atkārtoju? Tak pati zini it labi.
Lēne nopūtās un novērsās. Viņa nespēja vairs ciest sava mocītāja, bet atzīties neparko negribēja.
Ermanis brītiņu pasēdēja klusēdams. Tad piecēlās.
— Laikam azaids būs jau gatavs. Iešu atnesīšu un pabarošu mazo, tiepīgo vājinieci.
Viņš izgāja. Viena palikusi, Lēne nodevās savām domām. Viņa pārdomāja pēdējās dienās bieži uznākošo apņemšanos: atzīties visā Ērmanim, lai tiktu vajā no mocībām.
Ērmanis, taisnību sakot, ir zelta dvēsele un spīdzina viņu, vienīgi tai labu vēlēdams. Viņš grib to pasargāt no iedomātās sērgas. Viegli nebūtu veikt šo apņemšanos, bet galu galā aplamā sautēšanās kjūst nepanesama. Vai Ērmanis viņu nosodīs un izsmies, kad tā vaļsirdīgi pastāstīs, ka bijusi gluži kā bez prāta iemīlējusies skaistajā Andrī un ģībusi pie viņa krūtīm tikai tādēļ, lai justu puiša tuvumu, viņa maigo roku apkampienu? Varbūt viņš to darītu gan, ja Lēne vēl arvien turpinātu jūsmot par Andri. Bet pēc Andra nevērības pret viņu un nopietnām pārdomām tā ir galigi izdziedēta no savas neprātigās jūsmošanas. Un, ja jau Ermanis patiesi ir tik labs un rūpigs pret Lēni, tad viņam arī vajadzētu saprast, ka šāda maldīšanās ir piedodama nepiedzīvojušai meičai.
— Jāatzīstas!— Lēne nolēma.
Ērmanis, sameklējis bļodiņu un karoti, taisījās iet namiņā, kad pagalmā ienāca Pēteris, atgriezies no pils.
— Saaicini šurp visus biedrus!— viņš uzsauca.
Karakalpi atstāja darbus un sapulcējās ap kaprāli.
— Būs jaunas ziņas.— Viņi nopietni raudzījās priekšniekā.
— Draugi!— Pēteris iesāka.— Pils komandants mani šorīt izsauca pie sevis. Viņi tur noklaušinājuši polu milzi, kuru Ērmanis uzveica. Mazliet paspaidīts, tas atzinies un pastāstījis visu par polu nodomiem. Šinīs dienās, varbūt jau šonakt, gaidāms poļu uzbrukums dzirnavām.
— Ho, ho! Saņemsim tos ar godu!— Andris saslējās.
— Izlūku pulciņi,— Pēteris turpināja,— kuri nedēlu at- paka) te siroja, bija paša Radzivila atsūtīti izpētīt, cik stipri ir dzirnavu sargu spēki un no kurienes apcietinājumi vieglāk iesturmējami.
— Maz gan tie šoreiz izdibināja,— iesmējās kāds karakalps.
— Dienas trīs atpakaļ tiem vajadzēja atgriezties Sauļos ar ziņām, un pēc tam poļu pulkiem bija jādodas ceļā uz šejieni. Tātad vai nu šodien, vai rīt tie var jau būt te.
— Lai tik nāk!— atskanēja balsis.— Apcietinājumu darbi mums nobeigti. Biszāļu papilnam. Pārtikas cilvēkiem un zirgiem arī netrūkst.
— Bet ņemiet vērā,— Pēteris piebilda,— ka sīvas kaujas sagaidāmas. Pēdējo reizi mēs bijām četrdesmit un tikām galā ar pusotra simta ienaidnieku. Varbūt tagad mums piecpadsmitiem jācīnās pret pāris simtiem polu. Tādu skaitu gūsteknis esot minējis.