— Mēs turēsimies!
— Labi, draugi! Es biju pārliecināts par jūsu drošsirdību un tādēļ apsolīju komandantam noturēt dzirnavas vai krist. Viņš saprot stāvokli un prot cienīt mūsu drosmi un tādēj ieteica atstāt dzirnavas un atgriezties Rīgā. Bet es jūsu visu vārdā apņēmos aizstāvēt šo svarīgo nocietinājumu. Tātad ar Dieva palīgu pierādīsim vēlreiz, ka esam cienīgi sava nosaukuma: neuzveicamie. Komandants gan apsolija sūtīt palīgā Salderna ļaudis, ja grūt' mums būs turēties; lika arī Kobronskansts dižgabaliem patramdīt poļus, ja tie gadīsies pa šāvienam. Galvenais darbs tomēr būs mums pašiem. Un nu vēl visu pārbaudīt un sagatavoties!
Kareivji izklīda, un Ermanis, piesmēlis bļodiņu, atgriezās pie Lēnes.
Nabaga meiča, pirmās dienās gluži atteikusies no ēdiena, beidzot, izsalkuma spiesta, Jāva sevi barot ar karoti kā mazu bērnu. Šodien tā atkal noraidīja Ērmani.
— Negribas … Labāk laid mani vajā, mījo Ērmani!
— Nevar, nevar,— dakteris teica.
— Bet sērga vairs nav tik nikna. Rigā tā jau gandriz
izbeigusies.
— Tad vēl vairāk jāuzmanās. Kad sērga beidz plosīties un iet uz galu, tad tā ir visbīstamākā. Tas ir tāpat kā ar mušām: uz rudeni tās visniknāk kož.
Lēne nopūtās.
— Vai zini ko, Ērman .. .
— Nu, ko teiksi?
Meičai nebij tomēr dūšas izvest apņemšanos. Viņa apklusa.
— Nekas, saņemies,— Ermanis, nesagaidījis slimnieci sakām kaut ko, sāka pats.— Grūtas dienas mums tagad būs. Nevarēšu vairs tik bieži pie tevis pasēdēt.
— Kālab?
— Poļi taisās mūs apciemot. Vai nu šonakt, vai rīt būšot klāt.
— Un man te jāguļ, kad viņi ielenks dzirnavas?!
— Tāds vājinieka liktenis.
Lēnei uztraukumā iedegās acis.
— Nē, nē, to es neizturēšu! Jūs cīnīsaties apcietinājumos, apkārt sprakšķēs šāvieni, un man te vienai saistītai vajadzēs nezinā vārtīties pa maisu! Pilnīgi veselam cilvēkam! Nē!
— Apmierinies! Tu neesi vesela.
— Es esmu pavisam vesela! Nekādas sērgas lēkmes man nav bijis!
Ērmanis mierinoši noglāstīja meičas galvu kā rūpīgs, pacietīgs draugs, kam jātiek galā ar tiepīgu nesaprašu. Lēne kļuva mierīgāka. Labu laiciņu viņa raudzījās Ērmaņa sejā un beidzot teica apņēmusies:
— Vai tu, Ērman, esi mans draugs?
— Ko nu jautā? Es arvien par tevi labu domāju.
— Un, ja es tev ko uzticēšu, vai tu nevienam cilvēkam to neteiksi?
— Kāpēc lai teiktu?
— Varbūt tu tad smiesies par mani.
Ērmanis pārdomāja.
— Nē. Nesmiešos.
Lēne dziļi ieņēma elpu un, griestos raudzīdamās, teica:
— Toreiz nekādas sērgas lēkmes man nebija. Es tikai gribēju pieglausties Andrim un, kad viņš bargi mani uzlūkoja, tad izlikos, it kā zaudētu samaņu.
Meiča apklusa, un arī laivinieks labu brītiņu klusēja.
Tad viņš teica gausi:
— Vai tad tev tas Andris tā patīk?
— Nepavisam ari ne!— Lēne strauji iesaucās.— Tagad vairs ne.
Ērmanis pakasīja pakausi un tā kā mazliet šķelmīgi pavīpsnāja.
— Tad laikam tu būsi gan jau izdziedēta no tās sērgas,— viņš teica un sāka raisīt vaļā virvju mezglus.
— Bet tu nevienam nestāsti, ko mēs esam runājuši,— Lēne lūdzoši paraudzījās puisī.
— Kas man vairāk stāstāms: tu esi izsviedrējusies un vesela,— Ermanis piecēlās un izgāja.
Pagalmā bija dziva rosiba. Bērenss, arī dabūjis ziņu par gaidamo poļu uzbrukumu, ieradās ar strādniekiem aizvest liekos krājumus samaltās labības. Nesēji steigā kustējās pa pagalmu ar miltu maisiem no maltuves uz laivām. Pils munīcijas pārziņa ļaudis atkal stiepa no savas laivas dzirnavās biszāļu muciņas, lai neaptrūkst, ja poļi uz ilgāku laiku domā te apmesties.
Pēteris ar nopietnām bažām domāja par poju uzbrukumu. Ja viņi tik lielu svaru liek uz Māras ezera apcietinājumiem, tad reiz taču viņiem jāsāk nopietnāk uzbrukt. Un varbūt tagad pat viņi noņēmušies par katru cenu iesturmēt dzirnavas. Tādēļ Pēteris nolēma dot padomu sieviešiem, kas te atradās, atgriezties uz Rigu.
Pirmo viņš satika Angeru Annu un pateica tai savas domas. Anna pietvīka un skumji paraudzījās Pēteri.
— Tu raidi mani prom?
— Ak nē! Nepārproti. Es tikai domāju, tā ka te nav droša dzīve .. .
— Ja tu atjauj, es labprāt paliktu.
— Nu, kā vēlies.
Tāpat meldera Kate negribēja atstāt tēvu, kurš, paļauda-. mies uz neuzveicamiem un viņu vadoni, palika dzirnavās.
Ķestera Lēne, atsvabināta no savām mocībām, nomazgājusies un saģērbusies, gan mazliet bāla un novājējusi, bet vēl žirgtāka un dzīvot priecīgāka kā līdz šim, pasmējās uz Pētera priekšlikumu braukt līdz ar miltu vedējiem uz pilsētu.
— Nekas nebūs! Ja biju jums laba diezgan garlaicīgajās dienās, tad nedrīkstat mani raidīt prom, kad te būs ko redzēt un piedzīvot. Tu raudāsi, ja manis te nebūs.
— Kāpēc raudāšu?
— Nu, kad neviena nebūs, kas apsien tavus ievainojumus.
— Labi jau, labi.— Pēteris pavīpsnāja un gāja meklēt Andri.
Tas patlaban pie maltuves sarunājās ar Bērensu.
— Pēter!— Andris panāca viņam pretim.— Mēs nupat ar Bērensu nolēmām, ka Rūtai vajadzētu braukt uz Rīgu. Viņa vēl ir diezgan vāja, un te mums var iet ļoti karsti.
— Tā būtu gan labāk,— Pēteris domīgi paraudzījās biedri, mazliet pārsteigts par viņa uzticēšanos melngalvim, uz kuru tak vēl nesen viņš neturēja labu prātu.
Abi iegāja pie vājinieces.
No sākuma Rūtas sejai pārlaidās it kā prieka ēna. Bet, mazu brītiņu klusējusi, viņa noteikti paziņoja:
— Es palikšu te.
Pienāca vakars. Pirms tumsas Pēteris izsūtīja izlūkus uz visiem cejiem. Tie atgriezās ap pusnakti.
— Liels pulks poļu tuvojas no Bauskas puses!