Dzirnavu vārti aizvērās un nostiprinājās. Karavīri
ieņēma vietas galerijā. Tumsā nekas nebija saskatāms, bet vērīgās ausis un neizskaidrojamā kareivju asā nojauta teica, ka dzirnavas ielenc liels ienaidnieku pulks.
40. nodala TŪKSTOTS PRET PIECPADSMIT
Dzirnavu sargiem nakts stundas vilkās kā mūžība. Pat visdrošsirdīgākais kareivis nevar atsvabināties no baiguma sajūtas, gan zinot sevi pretinieku ielenktu, bet to neredzot. Kur gaišā dienas laikā vaigu vaigā ar ienaidnieku darbojas prāts, veiklība, attapiba, spēks, tur tumsā, stāvot nezināmā priekšā, visas aktīvās spējas ir saistītas un neaprobežotā fantāzija apdraudēto noved spoku un divu valsti apmātu un nevarīgu.
— Kaut jel drīzāk austu rīts!— Ērmanis, pabāzis galvu pa šaujamo lūku un urbdamies nakts tumsā, ņurdēja.— Vai arī kaut viņi nāktu uzbrukumā .. . Dzirnavpriekšas klajumā nemaz tik tumšs nav, ka neredzētu kauties. Ja es būtu poJu pavēlnieks, es gan uzbruktu nakti un dzirnavas ieņemtu.
— Bet tu tas neesi,— pie pašas Ērmaņa auss atskanēja Pētera čukstošā balss, kurš, arī nemierīgs, bija pienācis parunāties.— Un tā ir mūsu laime.
Ērmanis atgriezās.
— Vai ne? Dienu mēs esam te drošāki nekā nakti?
— Tā ir. Cik nojaušu, mūs ir ielencis prāvs poļu pulks — droši vien pāris simtu. Dienu, kad redzams, no kuras puses taisās uzbrukt, pratīsim dot tur pienācīgu atsparu. Bet nakti viņi var no vairākām pusēm nemanīti pielavīties, un, ja daži desmiti tiek pagalmā, tad beigas mums ir. Jo, kamēr ar tiem atkaujamies, atkal jau būs iebrucis divtik liels pulks.. . Bet klus! Liekas, kāds kustas uz vārtiem.
Pēteris piespiedās pie lūkas un ieklausījās. Nācēji virzījās uz priekšu tik klusi, ka nevarēja soļu sadzirdēt, bet karavīra asais skats saredzēja nakts tumsā tuvojamies trīs stāvus.
— Ko tie grib?— viņš izdvesa Ērmanim pie auss.
— Varbūt palūrēt pāri vārtiem, kāds izskatās dzirnavpa- galms nakts mellumā. Nesaki nekā. Ja tāds patiesi polišu nodoms, tad es apgādāšu «īums laika pakavētāju. Ja tikai negadās tāds milzu tēviņš kā nedēļu atpakaļ.
Ērmanis izslīdēja no galerijas un piezagās pie vārtiem. Drīz izdzirdējis kādu ārpusē grābstāmies, viņš pakāpās uz šķērskoka un nenolaida acis no vārtaugšas, kuras malu varēja izšķirt pret mazliet gaišāko debesi. Vērotājs nojauda, ka ārpusē divi noliecas un trešais kāpj tiem plecos. Tad parādījās augšā galvas forma un pārmetās divas rokas.
«Kaut jel viņš paceltos līdz krūtīm,» Ērmanis domāja, «ka varu ar vienu grābienu dabūt pārsvaru uz savu pusi.»
Bet polim nekur augstāk nebij jāceļas, jo arī tāpat viņš nekā nespēja saskatīt tumsas ietītā pagalmā, un kāpt pāri sētai, kā likās, nebij viņa nodoms.
«Gatavais ērms!» Ermanis pukojās. «Ko viņš tā grib saskatīt? Un kāda vella pēc viņš līda šurp, ja nekāpj augstāk.»
Pēkšņi laiviniekam radās iedoma. Klusi viņš atsprādzēja savu vēdera jostu, iztaisīja cilpu un cēla to lēni uz galvas pusi, kura, kā likās, klausījās no staļļa sadzirdamajā zirgu bubināšanā, nekā nenojauzdama, kas notiek viņas priekšā.
Tad iestrinkšķējās sprādze, ieskanējās acumirklīgs, aizžņaugts kliedziens, nodunēja vārti, kājām pret tiem atsitoties. Galva parāvās virs vārtiem. Biedri lejā kaut ko uztraukti čuķstēja. Atskanēja soļi. Divi šāvieni. Kritieni. Pēc tam viss apklusa.
Ērmanis turēja rokās siksnas galu, pievilkdams poļa galvu cilpā pie vārtaugšas. Bet kā nu dabūt gūstekni pāri? Ja nu nāktu pāris biedru palīgā, tad tie, pakāpušies uz vārtiem, varētu satvert poli aiz padusēm un uzvilkt augšā. Bet neviens nezināja, kas te notiek, un ari Pēterim nevarēja ienākt prātā drauga stāvoklis.
Laivinieks piespieda visus savus prātus. Un kaut ko izdomāja.
Viņš iekodās ar zobiem siksnā pie pašas cilpas, ka gūstekņa bārda skāra viņa pieri, un tā noturēja smago svaru. Nu ar atbrīvotām rokām apsēja siksnas vaļīgo galu ap kājas pēdu kā soglu kāpsli un, atlaidis zobus, ar to noturēja poļa ķermeni, pats paceldamies, ka varēja sasniegt vārtaugšu. Tagad viņam nenācās grūti pārliekties un saņemt abām rokām izlūku ap viduci un pārvilkt pāri.
Pēteris, vērodams, ka pēc abu izlūku krišanas viss aiz dzirnavām paliek klusu, atstāja Andri savā vietā un nāca lejā raudzit, kur palicis Ermanis.
— Ei!— viņš klusi sauca pagalmā.
— Nāc šurp, Pēter!— Ermanis pie vārtiem tāpat klusi atsaucās.
— Gūsteknis?
— Jā. Tikai vēl nevar parunāt. Elpa aizrauta. Lai atjēdzas.
Pēc brītiņa polis atkal atdabūja samaņu un, pavisam atžilbis, piecēlās sēdus.
— Ūdeni!— viņš prasīja.
— Tūlīt, tūlīt,— Ērmanis, kaut cik saprazdams poļu valodu, jo uz Daugavas bieži ar tiem gadījās būt kopā, aiztaustījās līdz mucai un atgriezās ar ķipi.
Gūsteknis padzērās.
— Vai esmu dzirnavās?— viņš jautāja, vēl neapjēgdams, kas īsti noticis.
— Kā tad. Kur gribēji būt, tur tagad esi.
— Sagūstīts?
— Kā tad citādi? Tu laikam savā prātā biji iedomājies te ietikt kā uzvarētājs?
— Mēs ieņemsim jūsu dzirnavas!
— To nemaz tik droši nevar apgalvot.
— Var.
— Uz kāda pamata?
— Mums lieli spēki.
— Esam jau redzējuši jūsu spēkus. Arī tagad tiksim galā. Kaut vai pāris simts jūs tur stāvētu ārpusē.
— Pāris simts?— Polis iesmējās.— Mums ir tūkstoš vīru! Dzirnavas ir ielenktas, ka pat pele no tām nevar izmukt.
Pie šiem vārdiem iestājās dziļš klusums. Pārāk pārsteidzoša bija jaunā ziņa.— Pagāja dažas minūtes. Tad Pēteris pirmais atjēdzās no smagā iespaida.
— Sasien gūstekni!— viņš teica mierīgā, bet mazliet neskanīgā balsī.— Un tad nāc galerijā. Katram jābūt savā vietā, kad svīdīs rīts.