Nakts pagāja mierīgi. Kad austrumu pamale sāka bālēt, dzirnavu aizstāvji jau pamanīja piekalniņā aiz birzes stūra kareivju kontūras. Tā — sardze. Poļi, no ceļa noguruši, bija likušies izgulēties pirms uzbrukuma. No dzirnavu sargiem daži pat acis netika pievēruši, citi turpat galerijā tikai kādu stundiņu bija iesnaudušies.
Pēteris lika vēl papildināt biszāļu un svina krājumus pie šaujamām lūkām un sanesa galerijā visas rezervē esošās musketes. Ik uz vira iznāca pa trim šautenēm. Tātad, pieskaitot pistoles, varēja raidīt virsū ienaidniekam uz reizi pāri par pussimts ložu. Vēl Pēteris paspēja apiet apcietinājumu. Rietumu pusē dzirnavas aizsargāja ezers; no šejienes vismazāk būtu jābaidās. Austrumos dzirnavupe šķira blok- hauzi no otra krasta; ari te bija puslīdz droši. Uzbrukumam atlika ziemeļu un ritu nocietinājumu līnijas.
Kad Pēteris uz šejieni atgriezās, svīda maza gaismiņa un poļi jau stāvēja kaujas gatavībā.
Neuzveicamo vadonis bāls un cieši sakniebtām lūpām vēroja naidnieku. Viņa asais, tēraudaukstais skats slīdēja puslokā ap dzirnavām.
Lūk, tur, pa labi, pie paša ezera krasta, jau sākās polu ķēde, pazuzdama pārupes mežā. Tad tā atkal parādījās šaipus upītes uz Kobronskansts pusi, stiepās pāri ceļam un, atkal izgaisusi birztalā, nobeidzās otra ezera pusē. Tur bija i kājinieki, i jātnieki.
Pēteris aprēķināja:
— Būs ap tūkstots viru. Gūsteknis i.av melojis.
Bet neuzveicamo bija tikai piecpadsmit, ja pieskaita vienroci Juri — sešpadsmit. Ak jā, ari sievietes vēl bija dzirnavās — ar Rūtu četras — un vecais melderis ar saviem puišiem.
Pie birzes stūra stāvošā jātnieku nodaļa sakustējās un pajāja uz priekšu šāviena attālumā. No tās atdalījās stalts polis greznā tērpā, skaistā melni — nodaļas priekšnieks ar zaļu zaru rokā — un tuvojās dzirnavām. Viņš apturēja zirgu dažus desmit soļus no vārtiem. Pēteris uzkāpa uz galerijas jumtu un, atbalstījies pret brustvēri, sagaidīja sūtni.
Polis, pacēlis zaru, sveicināja:
— Es gribu runāt ar blokhauza komandantu.
— Tas es esmu,— Pēteris atbildēja.
Greznais jātnieks pārsteigts raudzījās vienkāršajā karakalpā. Viņa mute sašķiebās nicīgā smīnā.
— Vai tu varēsi dot noteiktu atbildi uz manu priekšlikumu?
— Es domāju gan.
— Nu tad: musu bruņoto spēku virspavēlnieka pana Kristapa Radzivila vārdā es tevi uzaicinu nodot dzirnavas poļu karalim.
— Tātad šis būtu tavs priekšlikums?
— Jā gan. Un es apsolu brīvu ceļu tev un taviem ļaudim uz Rīgu.
— Tā? Un tu vēlies dzirdēt noteiktu atbildi?
— Noteiktu un saprātīgu.
— Tad klausies: šis dzirnavas līdz ar Rīgu pieder zviedru karalim. Un es ar saviem vīriem esmu te, lai aizstāvētu šo karaJa īpašumu.
— To es zinu. Bet apcietinājumam vēl šodien jāpāriet mūsu rokās.
— Tad tās būtu jāieņem.
— Lai aiztaupitu lieku asinsizliešanu, es ieteicu jums labprātīgi padoties.
— Lieku asiņu kareivim nav. Tikai tās, kas viņam ir,— tās var izliet.
— Tātad tu gribi mirt?
— Es gribu pildīt savu pienākumu.
— Nelga!— Polis augstprātīgi paraustīja plecus un grieza apkārt zirgu. Vēlreiz viņš pavērsās pret dzirnavu sargu un, acīm Jauni iezvērojot, uzsauca:—Tad zini, ka žēlastības tev un taviem Jaudīm negaidīt! Jūsu galvas es likšu uzspraust, mietu galos un izstādīšu uz ceļiem.
Pēteris saslējās.
— Labi!— viņš sauca pakaļ aizauļojošam polim.— Labi, ka zinu, ar kādiem ļaudīm man darīšana!
Kad virsnieks bija savējo tuvumā, viņš pamāja. Atskanēja muskešu zalve, un lodes nosvilpa pār dzirnavu sētu, bet Pēteris, šādu lietu paredzējis, laikā noliecās aiz brustvēra un atgriezās galerija.
— Neviena lieka šāviena!— viņš piekodināja vīriem. — Neviena nežēlot! Nešaut zalvēm, bet katru mērķi atsevišķi ņemt uz grauda.
Galerijā uznāca ari Kate, Anna un Lēne. Viņas nostājās pie iekšējās sienas, gaidīdamas izšautās musketes, lai tās no jauna pielādētu.
Kad uzlēcošās saules pirmie stari sāka zeltīt mežu galus viņā pusē Daugavai, birzes malā parādījās poļi ar egļu bajķiem — pa seši vīri pie katra — un tuvojās vārtiem. Reizē ar viņiem uz dzirnavām devās jātnieku nodaja aizsargāt uzbrucējus. Jātnieki pacēla musketes pie vaiga, bet, pirms tie paspēja dot zalvi, viens pēc otra nosprakšķēja šāvieni dzirnavās un ducis polu krita no segliem. Tad nobrīkšķēja dzirnavu sēta no ienaidnieka ložu krusas. Neuzveicamie turpināja šaut uz dūmu mākonī šur tur saskatāmām jātnieku figūrām. Meičas naski rīkojās ap nomesto šauteņu pielādēšanu, un tagad šis darbs viņām veicās pavisam citādi kā kādreiz Rigas bastionā, jo dzirnavās tās bija šo amatu labi iemācījušās Ērmaņa skolā.
Dūmiem izklistot, vairs neviena jātnieka neredzēja klajumā. Tikai kritušie palika. Ari kājnieki bija nozuduši atpakaļ birzē, pamezdami savus baļķišus puscejā.
Pirmais gļēvais poļu uzbrukums bija sekmīgi atsists. Labu laiciņu neviens nerādījās šāviena tuvumā.
Viens otrs karakalps mēģināja pajokot, rēķinādami, cik reižu poliem vēl jāatkārto uzbrukumi, lai paliktu kaut viens, kas var apraudāt kritušos deviņi simts deviņdesmit deviņus.
Arī Andris un Ērmanis smaidīja. Tikai Pētera tēraudauk- stā skatā bija bažu pilna nopietnība. Viņa acis likās ieurbjamies katrā krūmā, katrā lapotnē, katrā ielencēju grupā un kustībā.
Tā viņš aprēķināja un paredzēja nākošo uzbrukumu. Nepiegriezdams daudz vērības jaunajiem jātnieku pulciņiem, kuri sakautā vietā tuvojās austrumu apcietinājumu līnijai, viņš te atstāja tikai dažus vīrus atšaudīšanai un novietojās ar pārējiem ziemeļu galerijā.
Kā viņš bija paredzējis, tā notika. Ap pāris simts poļu skriešus tuvojās dzirnavu ziemeļu sienai, nesdami vairākas kāpnes. Viņu nodomu izjauca Pēteris, gandrīz vai pusi uzbrucēju apšaudams. Poļi, kaut gan jau paspējuši piesliet kāpnes sētai, steigā atkāpās zem nāvējošās, vienmērīgās muskešu uguns. Nu Ērmanis uzlēca uz galerijas jumtu un vienu pēc otras ievilka kāpnes pagalmā.