Bet nu atskanēja brikšķis vārtos. Neuzveicamie, tikko paspējuši pielādēt šautenes, atgriezās uz turieni un sāka šaut uz jātniekiem, kuri ar zirgu sāniem mēģināja ielauzt vārtus. Arī tiem bija jāatkāpjas.
Nu poļi saniknojās un sāka nopietnāku uzbrukumu, nežēlodami savus ļaudis. Atkal no birzes skrēja uz vārtiem uzbrucēji ar koku stumbriem. No dzirnavām tos saņēma ložu krusa, gāzdama gar zemi desmitiem, bet kritušo vietā stājās jauni. Muskešu šāvieni kļuva arvien retāki, jo meičas nespēja tik ātri pildīt tās ar biszālēm un svinu un pašiem musketieriem nācās kavēties ar lādēšanu.
Jau dunēja smagie stumbru sitieni pret vārtiem. Aiz tiem ņudzēja liels ienaidnieku bars, ar zobeniem rokās gaidīdami, lai bruktu pagalmā, kad sagrūs vārti. Gandrīz vai viss karaspēks atradās uz laukuma, klaigādams nenovēršamās uzvaras reibonī.
Ermanis satraukts kaut ko teica Pēterim. Tas pamāja ar galvu. Tad laivinieks piesteidzās pie Annas.
— Kur tavas miglas bumbiņas? Atri!
— Se!— Annai jau groziņš bija pie rokas.
Ērmanis pakampa trijās un pasniedza Pēterim, kurš tās izsvieda aiz vārtiem barā.
Dunot brīkšķošiem vārtiem zem smagajiem sitieniem un visam pūlim gavilēs taktī līdzi aurojot, pamazām cēlās migla zem poļu kājām un sniedzās arvien augstāk un augstāk. «
Ērmanis, uztraukumā drebēdams, vēroja. Kad migla jau sniedzās uzbrucējiem līdz kamiešiem, viņš lēca laukā no galerijas, atrāva vārtu aizliekamos un, paķēris savu, ar ziņu nolikto asi garo, smago bomi, lēca atgrūstajos vārtos, aiz kuriem bija redzama tikai migla, un sāka rīkoties. Ik sitiens ķēra galvu vai kaklu. Poļi Jima kā zāļu stiebri zem pļāvēja izkapts vēzieniem, pat neievaidēdamies, neredzēdami, nesaprazdami, kas ap tiem notiek miglā . . .
Kad Ērmaņa sitieniem vairs nebija uztvērāju, viņš vēl neizklīdušajā miglā ātri atvilkās atpakaļ vārtos, tos atkal aizvēra un nostiprināja.
Apjukušie, pēkšņās miglas pārsteigtie poļi bija atkāpušies. Kad migla izklīda, viņu pārsteigums bija vēl lielāks, ieraugot savējo līķu kaudzes dzirnavvārtu priekšā.
Pārsteigumam sekoja negants dusmu uzliesmojums.
— Uz priekšu!— kliedza nodaļu vadoņi.— Dzirnavas jāieņem! Uz priekšu!
Atkal kā mūris uzbrucēji gāzās vārtos. Atkal viņus saņēma dzirnavu aizstāvju no jauna sagatavotā muskešu uguns. Atkal Pēteris izmeta Annas pasniegtās miglas bumbiņas. Atkal Ērmanis metās vārtos, pūlī . . .
Bet šoreiz viņš drīz atgriezās. Kā apmulsis aizsprostoja vārtus un uzkāpa galerijā.
Apjukušu skatu viņš pienāca pie Pētera un noplātīja rokas.
— Nekā vairs nesaprotu!
— Kas ir?
— Skaidri redzēju, ka viss bars ietinās miglā. Metos pašā vidū un sāku slānīt. Bet bomltis ķer tikai tukšu gaisu. Rokas izmežģīju.
Pēteris negribot pavīpsnāja.
— Saproti: poli atklājuši mūsu viltību. Tikko atkal tie juta ap sevi miglu, viņi izklīda uz visām pusēm kā Nelabā triekti. Vairs mūsu bumbiņas nelīdz.
— Kad tevi!— Ērmanis iesita sev pa pieri.— Tas man neienāca prātā! Es gandrīz nobijos par briesmīgo tukšumu sev apkārt, kur taču vajadzēja stāvēt vīram pie vīra.
Tikko migla izklīda, poļi no jauna ar vēl lielāku sirdibu gāzās vārtos, nebēdādami vairs ložu lietus, kas arvien vairāk apsīka.
— Beigas mums būs!— atskanēja viena otra izmisusi balss.
Vārti skaļi iebrikšķējās.
41. nodaļa
VELLA BISZĀLES — PĒDĒJĀ CERĪBA
Pēteris, izšāvis uzbrucēju pūlī, nolaida musketi, nesteigdamies to no jauna pielādēt. Viņa sasprindzinātie nervi un muskuļi atsvabinājās. Viņš saņēma rokas un nolieca galvu; tā pastāvēja britiņu, īsu lūgšanu noskaitījis. Tad viņš atkal satvēra šauteni. Nu vairs nebija laika lādēt. Baigi iebrikšķējās vārti. Tur jau ielūza kāds baļķis. Tad galerijas otrā galā, uz upītes pusi, atskanēja izmisis sauciens:
— Poļi brūk dzirnavās!
— Visi viri turp!— Pēteris nokomandēja, paķēris pāris miglas bumbiņas no Annas groza un iemetis vārtu sturmē- tāju barā.
— Vai man atkal mesties vārtos?— Ērmanis, to pamanījis, apstājās neziņā.
— Nē. Velti. Poji tūlīt juks uz visām pusēm. Es ar miglu tikai uz isu bridi gribu pasargāt vārtus. Ātri uz dienvidu līniju! Zobeniem atsist iebrucējus!
— Bet vārti bez aizsarga.
— Es palikšu te.
— Viens?!
— Jā. Uz bridi noturēšu. Ej! Steidz!
Ērmanis, gan nekā nesapratis, bet pārliecināts, ka Pēteris zin, ko dara, skrēja pakaļ biedriem, kuri jau cīnījās uz galerijas jumta, kapādami poļus, kuri pie dzirnavrata lēca pāri sētai.
Pēteris, palicis viens, lādēja musketi un klausījās kņadā aiz vārtiem. Ik stumbra brāziens, ik brikšķis viņam atbalsojās dvēselē.
«Nenoturēsimies!» izmisums mācās virsū. «Pārāk nevienādi spēka samēri.»
«Dievs palīdzēs!» drošsirdība un cīņas spars slāpēja pirmo balsi. «Jādara viss iespējamais!»
Tad atkal uztraukums ņēma virsroku.
«Kāpēc nenāk palīgi no Rīgas? Vai tur nedzird kaujas troksni, šāvienus? Ko dara Salderns? .. . Ak, kaut jel Kobronskansts dižgabali ierūktos! Vismaz pabiedētu poļus. Viņi taču var notēmēt savas bumbas uz krūmāju aiz birzes, kur uzbrucēji atkāpjas, kad atsisti. Nekāda palīga! .. .»
Pēteris ieklausījās: dunoņa vārtos mitējās. Viņš paraudzījās pa lūku: miglas dūmakas jau pacēlās, un iebiedētie poļi muka no tam uz visām pusēm.