«Paldies dievam!» Pēteris atelpoja. «Kaut uz bridi vārtiem miers! Arī ienaidnieka aizdzīšanai noder šīs brīnišķās bumbiņas. Bet jāpadomā par tālāko.»
Viņš pabāza galvu no galerijas uz pagalmu. Redzēja savus ļaudis atsitot pēdējos iebrucējus no dzirnavu rata puses. Ari te stāvoklis pagaidām bija paglābts, kaut ari ar pirmiem upuriem. Pagalmā gulēja no jumta novēlies aizstāvis bez dzīvības zīmes, pāršautu galvu. Tas bija vecais melderis. Turpat kliboja karakalps Krišs ar sacirstu gurnu. Meldera meita, noskaitījusi ceļos pie mirušā tēva lūgšanu, steidzās palīgā ievainotam karakalpam un kopā ar Lēni, kas bija atnesusi pārsienamos, apsēja brūci.
Pēteris atkal atgriezās pie lūkas. Pienāca arī citi biedri no galerijas otra gala, pa daļai vieglāk ievainoti vai ieskrambāti. Visi steigā lādēja par jaunu musketes. _
Pret vārtiem no pagalma puses rībēja sitieni. Tūr Ermanis salaboja ielauztos vārtu baļķus. Anna viņam palīdzēja un kaut ko pārliecinoši stāstīja.
Miglas bumbu dūmaka saka izgaist. Poļi birzes malā gatavojās uz jaunu brāzienu. Te tagad sanāca viss aplencēju karaspēks, jo izrādījās, ka turēt dīkā ļaudis gar ezera krastiem neder, no turienes ieņemt dzirnavas būs grūt*.
Uz komandu viss bars atkal gāzās pret vārtiem. Par laimi, atguvušies dzirnavu sargi paspēja sagatavot musketes un saņēma pūli šāvieniem. Dzīvie kāpa pāri kritušajiem, mīņājās pa līķu kaudzēm. Atkal dunēja vārtu baļķi. Atkal brīkšķēja, atkal lūza.
Pēteris ieskatīja, ka arī atkārtota miglas bumbiņu nomešana dzirnavas neglābs, un viņam ienāca prātā kas labāks.
Lejā pie vārtiem atskanēja poļu gaviles. Tur ielūza otrs bajķis, ka pa spraugu varēja ielīst cilvēks. Pēteris izsita biszāju muciņai dibenu, pakampa to un skrēja uz galerijas vaļējo galu pret vārtiem. Te viņš iemeta degli muciņā un ātri pārsvieda to pāri sētai iebrucēju barā.
Brīnišķīgi palaimējās šis izmisuma solis. Bīstamais lādiņš bara vidū, vēl zemi nesasniedzis, ar varenu troksni aizdegās un sasprāga, pārvērsdams visu sev apkārt liesmu jūrā un melnā dūmakā. Tālākstāvošie, galvas rokās saķēruši, muka uz visām pusēm. Sprādziena ķertie palielināja līķu kaudzi ap vārtiem divtik augstu.
Tak polu vadoņus nekas nespēja apturēt. Vienīgais izskaidrojums neprātīgajam, neatlaidīgajam uzbrukumam varēja būt augstāka pavēle: ieņemt dzinavas par katru cenu. Atkal sakārtojās izklīduši pulki un taisījās brukt no jauna vārtos. Jātnieki, kuri līdz šim turējās aizmugurē un tikai atšaudījās, šoreiz nostājās priekšā. Varēja noprast, ka viņi grib ar zirgu sāniem iegāzt pussadragātos vārtus, kurus pēc tam sturmētu kājnieki.
Virsnieks jau pacēla zobenu komandai, bet, ieraudzījis no Rīgas puses tuvojamies pāris poļu jātniekus pilnos auļos, apturēja uzbrukumu. Jātnieki kaut ko uztraukti stāstīja; tad uz virsnieka pavēli visa kavalērija grieza zirgus apkārt un aizauļoja uz Daugavas pusi. Kājnieki, vieni palikuši, atmeta nodomāto uzbrukumu un atvilkās birzē un ķrūmājā gar dzirnavupīti.
Pēteris ar savējiem atviegloti uzelpoja.
«Kas varētu būt noticis?» viņš domāja. «Vai varbūt pils komandants sūta mums palīgā kapteini Saldernu ar Rīgas karakalpiem? Un varbūt poji grib tos aizturēt, nelaižot pāri Daugavai?»
Cerību priekā Pēteris saslējās.
«Tādā gadījumā noturēsim dzirnavas! Salderns atvelk pusi no uzbrucēju bara. Ar otru pusi mēs tiksim galā, ja jau līdz šim godam turējāmies pret visu tūkstoti.»
Izmantodams uzbrucēju atkāpšanos, Pēteris ieteica ļaudīm pameklēt gabalu maizes un šķēli gaļas, jo kopš vakardienas neviens nebij ēdis. Ērmanis ar Andri atkal ķērās pie sabojāto vārtu nostiprināšanas. Anna atcerējās vēl vārgo Rūtu un iegāja meitu kambarī.
Pēteris uzkāpa uz galerijas jumtu un aiz brustvēra vēroja poļus. Viņš centās saklausīt, vai neizdzirdēs kaujas troksni pie Daugavas, uz kurieni aizjāja puse ielencēju. Un tiešām driz Rīgas pusē atskanēja musķešu šāvieni. Tad nodunēja Kobronskansts dižgabali.
Salderns nāk mums palīgā!» Pēteris domāja. ^Poļi laikam apšauda rīdzinieku laivas, un Pārdaugavas skansts dižgabali apšauda poļus no krasta. Maz gan cerības, ka Saldernam izdosies pārcelties, jo poli ne tikai skaita ziņā pārāki, bet arī brašāki kaujā.»
Dzirnavu sargi, izdzirdējuši ierūcamies baterijas, ēzdami saskrēja pie kaprāļa. Tas pastāstīja savas domas par notiekošo apšaudīšanu. Kareivji nopriecājās:
— Nu vairs nejutīsimies še tik vientuļi un atstāti. Rīgā par mums domā. Arī tas ir kaut kas.
Pēc kādas stundas apšaudīšanās pie Daugavas apklusa.
Ko tas varētu nozīmēt?
Dzirnavu ļaudis sprieda šā, sprieda tā. Galu galā bij jādomā, ka ridzinieki atsisti un pārdzīti atpakaļ pār Daugavu.
Bez šaubām, tā bija. Drīz atgriezās uz dzirnavām poju jātnieki. Andris saskaitīja, ka viņu pulciņš mazāks.
Daļa būs palikuši apsargāt Daugavu, lai Salderns netiek pie mums,» Pēteris nodomāja.
Poļi atkal sāka steigā kārtoties uzbrukumam. Neuzveicamie ieņēma savas vietas galerijā. Ermanis pienāca pie Pētera.
— Vārti neizturēs nākošo brāzienu,— viņš teica, likās, ne sevišķi noraizējies.
— Ko darīt?— Pēteris pārdomāja.
— Pēdējais glābiņš būs vella biszāles, par kurām tev nesen ieminējos.
— Tās, ko Anna apgādājusi?
— Tās pašas.
Pētera piere apmācās. Viņš atcerējās, ka Ērmanis nedaudz dienas atpakaļ — tas bija drīz pēc iepriekšējā poļu sirojuma —, pārrunājot par dzirnavu aizsardzību, bija ieminējies, ka Angeru Annai esot varen stipras biszāles, kuras ar elles spēku sagandējot sašauto pretinieku pulkus. Toreiz viņš bija strupi noraidījis šādu Nelabā mākslas palīdzību godīgā cīņā. Un vispāri viņam bija radusies pret torņinieka meitu tāda kā baiga sajūta. Viņš iedomājās to esam sakaros ar kādu burvi. Sīs aizdomas veicināja Annas dīvainā izturēšanās pēdējā laikā. Tāds kā noslēpumains viņam likās Annas skats, kā slepenu nodomu viņš šķita mirdzam tās acīs. Kaut kas viņu pievilka pie daiļās, sarkanmatainās meičas un kaut kas atkal atbaidīja. Viņš mīlēja Annu un reizē vairījās viņas.