Ak, vientiesīgais nelga! Viņam nebij jausmas, kur būtu meklējams Annas dīvainību un noslēpumainību iemesls. Un kā gan viņš varētu iedomāties, ka tikpat vientiesīgā meiča dien' un nakti domā, kā varētu Pēterim pasniegt vella maģistra sabrūvēto mīlestības dzērienu? Kā viņš varētu uzminēt Annas nemierīgajā skatā, it bieži uz sevi vērstā, nedrošu gadījuma meklēšanu, kā varētu neuzkrītošā kārtā pasniegt Pēterim brīnišķā spēka dziru?
Viņš nespēja nojaust, cik nelaimīga bija nabaga meiča, nevarēdama un neuzdrošinādamās atrast izdevību iedzirdīt pēdējās dienās tik Joti aizņemto dzirnavu aizstāvju priekšnieku.
Vēl viens apstāklis patlaban bija pret burvju biszālēm.
Taču nupat, kritiskā brīdī, viņš bija piesaucis Dieva palīgu, un, lūk, biszāju muciņa paglāba vārtus, un rīdzinieki aizvilka poju jātniekus uz Daugavu. Vai tagad drīkstētu meklēt palīdzibu pie vella mākslām?
— Nē, nē!— Pēteris noraidoši papurināja galvu.— Lai paliek vella biszāles. Turēsimies ar Dieva pailgu.
Ērmanis pakasīja pakausi.
— īsti ņemot, tās jau nebūs nekādas Nelabā zāles, bet pašu cilvēku izgudrots šaujamais.
— Bet pats taču runāji par vella biszālēm,— Pēteris atteica.
— Tas tik tā — vārda pēc. Annai ir visādi teicami kara līdzekli. Tad jau arī tās miglas bumbiņas būtu Nelabā mākslas.
— Tie ir mākslīgi sabiezināti dūmi.
— Un tāpM tavs tālskats. Vai arī tajā vella mākslas iekšā?
Pēteris atcerējās zviedru karaļa brāļa vārdus, kad toreiz ierakumos tas sajūsminājās par jauno izgudrojumu.
— To es nesaku,— viņš piekrita,— tālskats ir gudra zinātnieka pagatavots, un tajā nekādas burvības nav.
— Tad tāpat būs arī ar tām vella biszālēm.
— Nē, nē,— Pēteris ietiepās,— labāk lai tās paliek.
Sarunu nācās pārtraukt, jo patlaban poļi atkal bruka
vārtos. Sākās šaudīšana. Līķu kaudzes pacēlās. Atkal dunēja egļu stumbri pret vārtiem un baigi brīkšķēja salauzītie baļķi.
Vēl daži desmit sitieni, un vārti sagrūs. Poļi iebruks pagalmā. Un tad vairs tikai atliks īsa cīņa, kamēr pēdējais neuzveicamais būs kritis.
Pēteris atkal sagatavoja biszāļu muciņu ar degli. Laida to uzbrucēju barā. Šoreiz nepalaimējās. Muciņa nokrita neizsprāgusi.
Poļi lauzās vārtos.
Lai paildzinātu beigas kaut uz brīdi, Pēteris nometa pēdējās miglas bumbiņas. Atkal dobji iebrikšķēdamies, ielūza vārtu baļķis. Vēl otrs. Tad sāka celties migla un piedzīvojumu iebiedētie poļi muka uz visām pusēm. Dzirnavu aizstāvji paspēja pielādēt no jauna savas musketes un pistoles. Bet pa tam migla izgaisa. Jauns uzbrucēju vilnis, nebēdādams par nāvējošo šauteņu uguni, gāzās pret dzirnavām.
— Visi lejā, vārtos! Uz zobeniem!— nokomandēja Pēteris.
Tikko neuzveicamie paspēja noskriet pagalmā, jau iegāzās viena vārtu puse un uzbrucēji spraucās cauri šķembelēs sadauzīto baļķu stumburiem.
Te Pētera un Andra zobeni pļāva poļu galvas.
Bet reizē sturmētāji turpināja graut vārtu otro pusi. Arī tie ielūza, un nu sākās vispārēja zobenu cīņa vārtos. Aiz kājniekiem drūzmējās jātnieki un raidīja dzirnavās pistoļu šāvienus. Pēteri ķēra lode sānos. Viņš atstreipuļoja, dodams vietu citam biedrim. Bet tūlīt arī tas saļima. Vēl viens saķēra krūtis un grīļodamies nogāja pie malas.
Beigas!» nodomāja Pēteris, spiezdams roku asiņainos sānos.
Ermanis izmisušu skatu paraudzījās vadonī.
— Pēter! Vēl ir glābiņš! …
— Labi!— tas uzsauca.— Darīsim visu!
Ar vienu lēcienu laivinieks atradās pie staļļu durvīm, kur bāla, sakniebtām lūpām stāvēja Anna ar Lēni un Kati īsām dīvainajām bisēm rokās.
— Glābjiet nu dzirnavas, meičas!— viņš uzsauca.
42. nodala glābti!
Anna pirmā pieskrēja pie ielauztajiem vārtiem un šāva poju barā. Kate un Lēne kāpa augšā galerijā un pa lūkām — viena pa labi, otra pa kreisi — arī izšāva savas bises tālākajā vārtu apkaimē. Viss laukums ietinās pelēku, spīdīgu putekļu mākonī. Poļu iebrukums apstājās. Kā mokās saviebtām sejām viņi berzēja asarojošās acis un taustīdamies, klupdami pār kritušo līķiem, kāpās atpakaļ. Nekā vairs neredzēja, nekā neatjēdza.
— Nu mēs viņus apkausim kā mazus bērnus,— iesaucās Ērmanis, bāzdams nāsīs vilnas kušķus, kas neļautu ieelpot asos, kairinošos, acis apmiglojošos putekļu dūmus, un uzsaukdams biedriem sekot viņa priekšzīmei.
— Uz zobeniem!— Pēteris drāzās vārtos, nāsis aizbāzis.
— Un tikai neelpot caur muti!— Ērmanis brīdināja, paķēris savu bomīti un sekodams Pēterim.
Tāpat pārējie neuzveicamie nodrošinājušies bruka nevarīgo, tikai ar sevi aizņemto poļu barā.
Pēteris, aizmirsis savu ievainojumu, uzsāka īstu nāves pļauju. Viņam pakaļ nepalika Andris un pārējie, jo patlaba- nējie apstākļi neprasīja īstas zobenu cīņas mākslas visā viņas pilnībā un meistarībā, jo ienaidnieka pretošanās bija ļoti vāja. Vēl brīvāk un mierīgāk rīkojās Ērmanis; tāpat kā bērnībā ar vicu kādreiz kapājis sārti mēļās galviņas dadžu zelmenī, tā viņš tagad vicināja ap sevi siena bomīti.