— Pē, kundze! — Portoss it kā aizvainots iesaucās. — Lūdzu, nerunāsim par naudu, tas ir pazemojoši.
— Tātad jūs mani vairs nemīlat! — lēnām un skumji sacīja Koknāra kundze.
Portoss majestātiski klusēja.
— Vai tā ir jūsu atbilde? Ak vai! Es saprotu.
— Atcerieties, kundze, kā jūs mani apvainojāt. Tas apvainojums ir palicis šeit, — sacīja Portoss, cieši piespiezdams roku pie sirds.
— Mīļais Portos, ticiet man, es savu vainu izpirkšu.
— Un ko tad es no jums lūdzu? — Portoss, vientiesīgi plecus paraustīdams, jautāja. — Tikai aizdevumu, vairāk nekā. Es taču neesmu nekāds nesapraša. Es zinu, Koknāra kundze, ka jūs neesat bagāta un ka jūsu vīram jāizsūc nabaga prāvinieki, lai izvilktu no viņiem dažus nožēlojamus ekijus. O, ja jūs būtu grāfiene, marķīze vai hercogiene, tad jūsu rīcība būtu pilnīgi nepiedodama.
Prokurora madāma jutās aizvainota.
— Vai zināt, Portosa kungs, — viņa sacīja, — ka manā naudas lādē, kaut gan tā ir tikai prokurora sievas naudas lāde, varbūt ir vairāk iekšā nekā jūsu izšķērdīgajām, gražīgajām vēja- grābslēm.
— Tādā gadījumā, Koknāra kundze, jūs mani esat apvainojusi dubulti, — teica Portoss, atbrīvodams savu roku no prokurora madāmas rokas, — jo, ja jūs esat bagāta, tad jūsu noraidījumu nekādi nevaru attaisnot.
— Kad es saku «bagāta», tad tas nav jāsaprot burtiski, — redzēdama, ka aizgājusi par tālu, prokurora madāma steigšus atkāpās. — Es neesmu tieši bagāta, bet pārtikusi.
— Lūdzu, kundze, nerunāsim vairs par to, — Portoss sacīja.
— Jūs no manis esat atteikusies. Simpātijas mūsu starpā ir zudušas.
— Jūs nepateicīgais!
— Un jūs vēl varat sūdzēties! — Portoss pārmeta.
— Nu tad skrieniet pie savas skaistās hercogienes! Es jūs neturu.
— Man šķiet, ka viņa izskatās itin jauki!
— Klausieties, Portosa kungs! Prasu jums pēdējo reizi: vai jūs mani vēl mīlat?
— Ak kundze, — ierunājās Portoss, cik vien sērīgi spēdams,
— kad mēs dosimies karagājienā, un priekšnojautas man saka, es kritīšu šajā karā …
— O, nerunājiet tik šausmīgi! — iesaucās prokurora madāma un apraudājās.
— Kāda iekšēja balss man to saka, — Portoss turpināja aizvien sērīgāk.
— Labāk sakiet, ka jums ir jauna mīlas dēka.
— Nē, es runāju pilnīgi vaļsirdīgi. Mani nav savaldzinājusi neviena cita, un sirds dziļumos es jūtu, ka kaut kas mani vēl saista pie jums. Bet, kā jums zināms vai arī varbūt nav zināms, pēc divām nedēļām mēs dosimies liktenīgajā karagājienā, tāpēc būšu ļoti aizņemts ar ekipējuma sagādāšanu. Man būs jāaizceļo pie maniem radiem, tālu Bretaņā, lai dabūtu ekipējumam nepieciešamo summu.
Portoss ievēroja, ka pavītušajā daiļavā norisinājās pēdējā cīņa starp mīlestību un skopumu.
— Tā kā hercogienei, ko nupat redzējāt baznīcā, — viņš turpināja, — muižas atrodas līdzās manas ģimenes īpašumiem, tad mēs ceļosim kopā. Jūs jau zināt, ka divatā ceļš vienmēr liekas īsāks.
— Portosa kungs, vai tad jums Parīzē nav draugu? — prokurora madāma jautāja.
— Biju gan domājis, ka ir, — Portoss atkal sērīgā balsī sacīja, — bet tagad redzu, ka esmu maldījies.
— Jums ir, Portosa kungs, jums ir draugi, — prokurora madāma iesaucās un pati jutās pārsteigta par savu dedzību. — Atnāciet rīt pie manis mājās. Jūs esat manas krustmātes dēls, tātad mans brālēns. Jūs esat iebraucis no Nuajonas, no Pikardijas, Parīzē jums ir vairākas prāvas, bet nav advokāta. Vai atcerēsieties to visu?
— Noteikti, kundze.
— Nāciet uz pusdienām.
— Lieliski.
— Un izturieties piesardzīgi ar manu vīru, jo viņš ir slīpēts, kaut arī viņam jau septiņdesmit seši gadi.
— Septiņdesmit seši gadi! Velns un elle! Krāšņs vecums! — Portoss iesaucās.
— Portosa kungs, jūs gribējāt teikt «liels vecums». Tāpēc arī mans nabaga mīļais vīrs kuru katru brīdi var mani padarīt par atraitni, — prokurora madāma turpināja, zīmīgi paskatīdamās uz Portosu. — Par laimi saskaņā ar mūsu laulības līgumu visu manto tas, kas paliek dzīvs.
— Itin visu? — Portoss jautāja.
— Visu.
— Jūs, mana dārgā Koknāra kundze, kā redzu, esat tālredzīga sieviete, — Portoss sacīja, maigi paspiezdams prokurora madāmai roku.
— Mēs nu esam izlīguši, mīļais Portosa kungs? — viņa klī- rīgi teica.
— Uz visu mūžu! — Portoss tāpat atbildēja.
— Nu tad uz redzēšanos, mans viltnieki
— Uz redzēšanos, aizmirsēja.
— Līdz rītam, manu eņģei.
— Līdz rītam, manas dzīves gaisma.
XXX Miledija
D'Artanjans nepamanīts sekoja milēdijai; viņš redzēja, ka tā iekāpa karietē, un dzirdēja, ka tā pavēlēja kučierim braukt uz Senžermēnu.
Bija veltīgi mēģināt kājām sekot karietei, ko rikšiem aizvilka divi spēcīgi zirgi. Tāpēc d'Artanjans devās uz Ferū ielu.
Sēnas ielā viņš sastapa Planšē: tas stāvēja pie konditorejas loga un mēmā sajūsmā aplūkoja ļoti kārdinošu maizīti.
D'Artanjans lika Planšē aiziet uz de Trevila kunga staļļiem un tur apseglot divus zirgus: vienu viņam, d'Artanjanam, otru pašam Planšē, un tad atjāt pie Atosa. De Trevila kungs reizi par visām reizēm bija nodevis savus staļļus d'Artanjana rīcībā.
Planšē nogriezās uz Kolombjē ielu, d'Artanjans turpināja ceļu uz Ferū ielu. Atoss sēdēja mājās un bēdīgs tukšoja vienu no lieliskā Spānijas vīna pudelēm, kuras bija atvedis no ceļojuma pa Pikardiju. Viņš pamāja Grimo, lai tas atnes vienu glāzi d'Artanjanam, un Grimo kā parasti klusēdams paklausīja.
Tad d'Artanjans izstāstīja Atosam visu, kas baznīcā bija norisinājies starp Portosu un prokurora sievu, un izteica domas, ka viņu biedrs pašreiz droši vien jau esot ceļā uz ekipējuma iegādi.
— Kas attiecas uz mani, — Atoss uz visu dzirdēto atteica, — tad esmu pilnīgi mierīgs: par maniem segliem sievietes nesamaksās.