— Kas jums, majestāte, pastāstīja šo jauko pasaciņu? — de Trevils mierīgi jautāja.
— Kas man pastāstīja šo pasaciņu? Kas gan cits, ja ne tas, kurš ir nomodā, kad es guļu, kurš strādā, kad es uzjautrinos, kurš vada karalistes iekšējās un ārējās lietas Francijā un visā Eiropā?
— Jūsu majestāte, bez šaubām, runā par Dievu to Kungu, — de Trevils teica, — jo cita es nezinu, kas stāvētu tik augstu pāri jūsu majestātei.
— Nē, mans kungs, es runāju par karaļvalsts balstu, par manu vienīgo kalpu, vienīgo draugu kardināla kungu.
— Viņa eminence nav vissvētākais tēvs.
— Ko jūs, mans kungs, ar to gribat sacīt?
— Ka vienīgi pāvests ir nemaldīgs, bet kardināliem šāda nemaldība nepiemīt.
— Jūs gribat sacīt, ka viņš mani maldina, jūs gribat sacīt, ka viņš mani pieviļ. Tātad jūs viņu apsūdzat. Atzīstieties vaļsirdīgi, ka jūs viņu apsūdzat.
— Nē, majestāte, bet es saku, ka viņš pats maldās, es saku, ka viņš pats ir nepareizi informēts. Es saku, ka viņš pārsteidzīgi apvaino jūsu majestātes musketierus, pret kuriem viņš ir netaisnīgs, un ka viņš ziņas nav smēlis no drošiem avotiem.
—- Apsūdzība nāk no paša hercoga de Tremuija kunga. Ko jūs uz to atbildēsiet?
— Es varētu atbildēt, jūsu majestāte, ka hercogs ir pārāk ieinteresēts šajā jautājumā, lai varētu būt bezpartejisks liecinieks.
Bet es pat nedomāju tā atbildēt, jo pazīstu hercogu kā godprātīgu muižnieku un paļaušos uz viņa vārdiem, tikai ar vienu noteikumu.
— Un kāds tas būtu?
— Es vēlētos, lai jūsu majestāte uzaicinātu viņu pie sevis, bez lieciniekiem viņu iztaujātu un tad pieņemtu mani tūlīt pēc hercoga aiziešanas.
— Lieliski! — teica karalis. — Un jūs pilnīgi paļausieties uz de Tremuija kunga vārdiem?
— Jā, jūsu majestāte.
— Jūs pieņemsiet viņa spriedumu?
— Bez šaubām.
— Un sniegsiet katru gandarījumu, kādu viņš pieprasīs?
— Katrā ziņā.
— Senē! — uzsauca karalis. — Šenē!
Ienāca Ludviķa XIII uzticamais kambarsulainis, kas vienmēr dežurēja pie viņa durvīm.
— Šenē, lai šo pašu mirkli kāds aiziet pakaļ de Tremuija kungam, gribu ar viņu runāt vēl šovakar.
— Vai jūsu majestāte dod man vārdu, ka pēc de Tremuija kunga pieņems tikai mani? — de Trevils jautāja.
— Dodu muižnieka godavārdu.
— Tādā gadījumā, jūsu majestāte, rīt es atļaušos ierasties.
— Lūdzu.
— Un cikos jūsu majestātei labpatiks mani pieņemt?
— Kad jūs gribēsiet.
— Ierazdamies pārāk agri, baidos uzmodināt jūsu majestāti.
— Mani uzmodināt? Vai tad es guļu? Es vairs neguļu, mans kungs, es tikai reizēm sapņoju. Tāpēc nāciet, cik agri gribat, nāciet pulksten septiņos. Bet, ja jūsu musketieri izrādīsies vainīgi, tad piesargieties.
— Ja mani musketieri izrādīsies vainīgi, tad vaininieki tiks nodoti jūsu majestātes rokās, un jūsu majestāte rīkosies ar viņiem pēc savas patikšanas. Vai jūsu majestātei būtu vēl kāda vēlēšanās? Lūdzu, runājiet, esmu gatavs paklausīt.
— Nē, mans kungs, nē, mani ne veltīgi sauc par Ludviķi Taisnīgo. Tātad līdz rītam, mans kungs, līdz rītam.
— Lai Dievs sargā jūsu majestāti!
Kaut gan karalis gulēja maz, tomēr de Trevila kungs tonakt gulēja vēl mazāk. Jau iepriekšējā vakarā viņš bija licis paziņot trim musketieriem un to jaunajam draugam, lai tie visi četri ierodas pie viņa pulksten pusseptiņos no rīta. Viņš paņēma tos līdzi uz pili, nekā tiem neapgalvodams, nekā nesolīdams un arī neslēpdams, ka viņu visu liktenis karājas mata galā.
Kad viņi nonāca pie mazajām kāpnēm, de Trevils lika četriem draugiem gaidīt. Ja karalis joprojām dusmotos uz viņiem, draugi
v.irētu nepamanīti aiziet. Ja karalis butu ar mieru viņus pieņemt, tad viņi tiktu nekavējoties pasaukti.
Karaļa personiskajā pieņemamā istabā de Trevila kungs sa- %!apa Senē, kas pastāstīja, ka vakar vakarā hercogs de Tremuijs neesot bijis mājās un atgriezies pārāk vēlu, lai varētu ierasties l.uvrā, un esot atnācis tikai tagad un pašreiz atrodoties pie karaļa.
Tas de Trevila kungam bija ļoti pa prātam, jo nu viņš varēja būt pārliecināts, ka neviens nepagūs ietekmēt karali pēc de Tremuija aiziešanas.
Patiešām, bija aizritējušas tikko desmit minūtes, kad atvērās karaļa kabineta durvis, un de Trevila kungs redzēja iznākam hercogu de Tremuiju, kas pienāca pie viņa un sacīja:
— De Trevila kungs, viņa majestāte lika man ierasties, lai uzzinātu, kā tas viss vakar noticis manās mājās. Izstāstīju majestātei patiesību, proti, ka vainīgi ir mani ļaudis, un esmu ga- lavs jums atvainoties. Tā kā esmu jūs saticis, tad atļaujiet man lo izdarīt tagad un uzskatiet mani vienmēr par savu draugu.
— Hercoga kungs, es tik ļoti paļāvos uz jūsu godprātību, — de Trevils atbildēja, — ka nevēlējos viņa majestātes priekšā citu aizstāvi kā vienīgi jūs. Redzu, ka neesmu maldījies, un pateicos jums par to, ka Francijā vēl ir tāds vīrs, par kuru droši var sacīt to, ko esmu teicis par jums.
— Jauki, jauki! — ieteicās karalis, kas, stāvēdams durvīs, bija dzirdējis laipno sarunu. — Tikai pasakiet viņam, Trevil, ka arī es vēlētos būt viņa draugu skaitā, bet viņš mani pavisam aizmirsis. Drīz būs jau trīs gadi, kopš neesmu viņu redzējis, un redzu viņu tikai tad, kad aizsūtu viņam pakaļ. Pasakiet viņam visu to no manis, jo karalis pats par tādām lietām runāt nevar.
— Pateicos, jūsu augstība, pateicos, — hercogs teica. — Bet es gribētu apgalvot jūsu augstībai, ka ne tie, — protams, tas neattiecas uz de Trevila kungu, — ka ne tie, kurus jūsu majestāte redz savā tuvumā diendienā un katru brīdi, ir jūsu majestātei vis-, padevīgākie.