— Ā, jūs dzirdējāt manus vārdus?_Jo labāk, hercog, jo labāk! — sacīja karalis, pienākdams tuvāk. — Un jūs arī te esat, Trevil! Kur ir jūsu musketieri? Es jau aizkavar lūdzu, lai jūs viņus atvedat pie manis. Kāpēc neesat to izdarījis?
— Viņi ir lejā, un ar jūsu majestātes atļauju Šenē viņus pasauks.
— Jā, jā, lai viņi ierodas tūlīt. Drīz būs astoņi, un pulksten deviņos pie manis kāds atnāks. Varat iet, hercoga kungs, tikai katrā ziņā atgriezieties. Trevil, ienāciet pie manis.
5— 161
Hercogs palocījās un aizgāja. Tai mirklī, kad viņš vēra durvis, kāpņu augšējā laukumā parādījās trīs musketieri un d'Artanjans, kurus veda Senē.
— Nāciet, mani drošsirdīgie, nāciet, — karalis aicināja. — Man jūs jā izbar.
Musketieri, dziji palocīdamies, tuvojās. D'Artanjans sekoja.
— Pie joda! — karalis turpināja. — Kā jūs četri divās dienās izsitāt no ierindas septiņus viņa eminences gvardistus? Tas ir par daudz, mani kungi, tas ir par daudz! Ja tā turpināsies, tad viņa eminence būs spiests pēc trim nedēļām atjaunot savas rotas sastāvu un man vajadzēs ar vislielāko stingrību sekot, lai tiek ievēroti edikti. Nejauši pa vienam — tur es nekā nesaku, bet divās dienās septiņus — tas ir par daudz.
— Tāpēc jau arī, kā jūsu majestāte redz, viņi gluži satriekti un dziļas nožēlas pilni ieradušies izlūgties piedošanu.
— Satriekti un dziļas nožēlas pilni! Hm! — karalis norūca. — Es neticu viņu liekulīgajām sejām. It sevišķi tur aizmugurē tam gaskonim. Panāciet šurp, mans kungs!
Saprazdams, ka šie vārdi attiecas uz viņu, d'Artanjans tuvojās, savilcis izmisušu vaigu.
— Ko jūs man stāstījāt, ka viņš ir jauneklis? Viņš taču ir vēl zēns, de Trevila kungs, patiesi, tīrais bērns! Un tas ir viņš, kas deva briesmīgo zobena cirtienu Zisakam?
— Un divus pamatīgus cirtienus Bernažū.
— Vai tiešām?
— Turklāt, ja viņš nebūtu mani izglābis no Kaīsaka rokām, — Atoss piebilda, — tad man noteikti nebūtu tas gods šai mirklī izteikt jūsu majestātei savu visdziļāko padevību.
— Tad taču šis bearnietis ir īsts velns! Piķis un zēvele, kā būtu teicis mans karaliskais tēvs. Tā darbojoties, gadās saplēst ne vienu vien kamzoli un salauzt dažu labu zobenu. Bet gaskoņi vēl joprojām ir trūcīgi, vai ne, de Trevila kungs?
— Jūsu majestāte, man jāatzīstas, ka viņu kalnos zelta bedres vēl nav atrastas, kaut gan tam Kungam vajadzētu darīt šādu brīnumu, lai atlīdzinātu viņiem par dedzību, ar kādu viņi atbalstīja jūsu nelaiķa tēva centienus.
— Tad jau iznāk, ka esmu karalis, pateicoties gaskoņiem, jo esmu sava tēva dēls. Lai tā būtu, es to neapstrīdu. Senē, ejiet un izkratiet visas manas kabatas, varbūt sagrabināsiet četrdesmit pistoles, tad atnesiet tās šurp. Un tagad, jaunekli, izstāstiet man pēc labākās sirdsapziņas, kā tas viss notika?
D'Artanjans sīki izstāstīja vakardienas notikumu: kā viņš, nevarēdams gulēt aiz prieka par gaidāmo audienci pie majestātes, ieradies pie saviem draugiem trīs stundas agrāk nekā vajadzējis; kā viņi visi aizgājuši uz krodziņu, kur Bernažū,- pamanījis, ka viņš baidās saņemt bumbu sejā, ņirgājies par viņu un par šo ņirgāšanos gandrīz samaksājis ar savu dzīvību, bet de Tremuija Kungs, kas ne pie kā nav bijis vainīgs, gandrīz zaudējis savu māju.
— Tā tas ir bijis, — karalis klusu sacīja. — Jā, tāpat man stāstīja arī hercogs. Nabaga kardināls! Septiņi vīri divās dienās, lnrklāt paši mīļākie! Bet tagad pietiek, mani kungi, vai dzirdat? Tagad pietiek! Par notikumu Ferū ielā jūs esat atmaksājuši, un pat ar uzviju. Jūs varat būt apmierināti.
— Ja jūsu majestāte ir apmierināts, — teica de Trevils, —tad arī mēs esam apmierināti.
— Jā, tāds es esmu, — atteica karalis, paņemdams no Sēnē rokām riekšavu zelta un ielikdams to d'Artanjana rokā. - Un te ir manas apmierinātības pierādījums.
Tanīs laikos vēl nebija modē lepnuma jēdziens, kas tagad tik plaši izplatīts. Muižnieks saņēma no karaļa rokas naudu un nemaz nejutās pazemots. Tāpēc d'Artanjans bez kādas tielēšanās iebāza kabatā saņemtos četrdesmit pistolus, turklāt izteikdams viņa majestātei visdziļāko pateicību.
— Labi jau, labi, — sacīja karalis un, paskatījies pulkstenī, turpināja: — Ir jau pusdeviņi, jūs tagad varat iet, jo, kā tiku teicis, deviņos pie manis kāds ieradīsies. Mani kungi, pateicos par jūsu padevību. Ceru, ka arī turpmāk varēšu uz jums paļauties?
— Jūsu augstība! — četri draugi vienā balsī iesaucās. —Mūsu karaļa labā mēs ļautu sevi sacirst gabalos!
— Labi, labi, tomēr labāk palieciet veseli. Tā būs labāk, un jūs man būsiet derīgāki. Trevil, — karalis pusbalsī piebilda, kamēr pārējie gāja projām, — tā kā musketieru pulkā nav brīvu vietu, turklāt mēs esam nolēmuši neuzņemt musketieros nevienu bez pārbaudījuma laika, tad ievietojiet šo jaunekli jūsu brālēna dez Esāra kunga gvardes rotā. Velns lai parauj! Trevil, es priecājos par to, kā saviebsies kardināls! Viņš būs briesmīgi nikns, bet man vienalga: esmu rīkojies taisnīgi.
Karalis pamāja sveicienu Trevilam, kas devās pie saviem musketieriem. Tie jau dalīja ar d'Artanjanu saņemtos četrdesmit pistolus.
Kā jau viņa majestāte karalis bija paredzejis, kardinals tiešām kļuva nikns, tik nikns, ka veselu nedēļu neieradās pie karaļa spēlēt šahu. Bet tas nemaz nekavēja karali rādīt kardinālam vislaipnāko seju pasaulē un satiekoties jautāt vismaigākajā balsī:
— Kardināla kungs, kā iet jūsu uzticamajiem miesassargiem nabaga Bernažū un nabaga Zisakam?
VII
MUSKETIERU MĀJAS DZĪVE
Kad, izgājis no Luvras, d'Artanjans jautāja saviem draugiem, ko tie ieteiktu darīt viņam ar savu daļu no četrdesmit pistoliem, Atoss deva padomu pasūtīt krietnu maltīti «Priežu čiekurā», Portoss — pieņemt kalpu, bet Aramiss — dabūt sev pienācīgu mīļāko.