Mielasts notika tai pašā dienā, un jaunais kalps pasniedza ēdienus. Maltīti bija pasūtījis Atoss, kalpu ieteicis Portoss. Slavenais musketieris šo pikardieti bija salīdzis tai pašā dienā uz Tur- nela tilta, kur tas bija stāvējis un spļāvis ūdenī, priecādamies par izplūstošajiem apļiem. Portoss bija apgalvojis, ka šī nodarbošanās liecinot par nosvērtu raksturu un vērīgu prātu, tāpēc kalpu pieņēma bez jebkādiem citiem ieteikumiem.
Muižnieka lepnā uzstāšanās bija savaldzinājusi Planšē, — tā sauca pikardieti, — kas domāja, ka tiek pieņemts viņam par kalpu. Tāpēc Planšē jutās mazliet vīlies, kad redzēja, ka šo vietu jau aizņēmis kāds viņa amata brālis vārdā Musketons. Portoss paskaidroja, ka viņa mājsaimniecība esot gan visai plaša, tomēr divu kalpu viņam nevajagot, un Planšē lai kalpojot d'Artanjanam. Būdams klāt pie mielasta, ko deva viņa jaunais saimnieks, un redzēdams, ka tas maksājot izvilka no kabatas pilnu sauju zelta naudas, Planšē nodomāja, ka viņa laime ir nodrošināta, un pateicās debesīm, ka viņš nokļuvis kalpībā pie tāda Krēza. Šādās domās pikardietis palika līdz mielasta beigām, ar kura atliekām apbalvoja sevi par ilgo gavēni. Bet vakarā, kad Planšē klāja gultu savam kungam, viņa sapņi izgaisa. Visā dzīvoklī, kas sastāvēja no priekšistabas un guļamistabas, bija tikai viena gulta. Planšē gulēja priekšistabā uz segas, kas bija noņemta no d'Artanjana gultas, un pats d'Artanjans turpmāk iztika bez segas.
Atosam arī bija sulainis, ko viņš bija īpatnēji iedīdījis. Sauca viņu par Grimo. Šis cienīgais kungs bija ļoti kluss. Mēs, protams, runājām par Atosu. Jau piecus sešus gadus viņš dzīvoja visciešākā draudzībā ar Portosu un Aramisu. Pa šo laiku draugi bija redzējuši viņu smaidām itin bieži, bet nekad nebija dzirdējuši smejamies. Viņš runāja allaž īsi un izteiksmīgi, pateikdams tieši to, ko gribēja, bet nekad nekā vairāk: nekādu izskaistinājumu, izrotājumu vai vizuļu. Viņš mēdza izteikt būtisko, nekavējoties pie sīkumiem.
Kaut gan Atoss bija tikko sasniedzis trīsdesmit gadus un daiļš kā miesīgi, tā garīgi, tomēr_neviens nezināja, ka viņam būtu kāda mīļaka. Viņš nekad nerunāja par sievietēm, bet neliedza citiem runāt par tām, taču no rūgtajiem vārdiem un drūmajiem vērojumiem, kurus viņš pa retam izteica, skaidri varēja redzēt, ka šāda veida sarunas viņam ir ļoti nepatīkamas. Viņa atturīgums, nesa- biedriskums un nerunība vērta viņu gandrīz par veci. Lai nebūtu jaatkāpjas no saviem ieradumiem, Atoss bija pieradinājis Grimo paklausīt uz vienkāršu mājienu vai vieglu lūpu kustību. Atoss runāja ar viņu tikai ārkārtējos gadījumos.
Grimo no sava kunga baidījās kā no uguns, tomēr bija viņam ļoti pieķēries, jo dziļi cienīja viņa gudrību. Reizēm Grimo, domādams, ka ir pilnīgi sapratis, ko kungs vēlas, steidzās izpildīt pavēli, bet izdarīja tieši otrādi. Tad Atoss paraustīja plecus un bez mazākām dusmām iepēra Grimo. Tādās dienās viņš mēdza būt runīgāks.
Portosam, kā lasītājs jau būs paguvis novērot, bija gluži pretējs raksturs. Viņš runāja ne tikai daudz, bet arī skaļi. Nevar noliegt, ka viņam gan bija vienalga, vai viņā kāds klausās vai ne. Viņš runāja sev par prieku un priecājās, dzirdēdams sevi. Viņš runāja par it visu, izņemot zinātnes, jo pret zinātniekiem, kā pats apgalvoja, jūtot dziļu naidu jau kopš bērnības. Viņš neizskatījās tik cildens kā Atoss, un viņu draudzības sākumā apziņa par Atosa pārākumu šai ziņā bieži vien bija ļoti kaitinājusi Portosu, kas tad pūlējās draugu pārspēt ar krāšņiem tērpiem. Bet Atosam, kas valkāja vienkāršu musketieru vamzi, pietika atmest galvu un paspert soli uz priekšu, lai viņš uzreiz ieņemtu sev pienācīgo vietu un atbīdītu grezno Portosu otrā plānā. Portoss smēlās mierinājumu, pieskandinādams de Trevila kunga uzgaidāmo istabu un Luvras sardzes telpu ar skaļiem stāstījumiem par savu veiksmi mīlestībā, par ko Atoss nerunāja nekad. No ievērojamu tiesnešu sievām pārgājis uz slavenu karavadoņu sievām, no pilsonības uz aristokrātiju, pēdējā laikā Portoss klaji runāja par kādu ārzemju princesi, kas esot viņā iemīlējusies līdz ausīm.
Ir kāda veca paruna: «Kāds kungs, tāds kalps». Tāpēc pāriesim no Atosa kalpa uz Portosa kalpu, no Grimo uz Musketonu.
Musketons bija normandietis, kura miermīlīgo vārdu «Bonifā- cijs» viņa kungs bija pārmainījis pret nesalīdzināmi skanīgāko «Musketons». Viņš bija iestājies Portosa dienestā ar noteikumu, ka saņems apģērbu un dzīvokli, bet abus greznus. Sev viņš pieprasīja dienā divas stundas brīva laika, lai varētu nodarboties ar kādu amatu un piepelnīties pārējiem izdevumiem. Portoss noteikumus bija pieņēmis, tie izrādījās pilnīgi pa viņa gaumei. Viņš pasūtīja Musketonam kamzoļus no savām vecajām drānām un apmetņiem. Novalkātās drēbes apgrieza uz otru pusi un pāršuva kāds izveicīgs drēbnieks, kura sieva tika turēta aizdomās, ka tā cenšoties atvirzīt Portosu no viņa aristokrātiskajiem ieradumiem.
Tada veida Musketons, pavadīdams savu kungu, aizvien izskatījās lepni.
Kas attiecas uz Aramisu, — kura raksturu, kā mums šķiet, esam jau diezgan plaši aprakstījuši un tā attīstībai, tāpat kā viņa draugu raksturu attīstībai, varēsim izsekot turpmāk, — viņa sulaini sauca par Bazēnu. Tā kā viņa kungs cerēja dienās kļūt par garīdznieku, tad sulainis allaž staigāja melnās drānās, kā pieklājas baznīcas vīra kalpam. Viņš bija kādus trīsdesmit piecus līdz četrdesmit gadus vecs, kluss, miermīlīgs, tukls berijietis. Vaļas brīžos viņš lasīja svētos rakstus un prata vajadzības gadījumā pagatavot pusdienas, gan nedaudzus ēdienus, toties lieliskus. Viņš bija mēms, akls un kurls, un viņa uzticība izturēja katru pārbaudījumu.