Iepazinušies, kaut vai pavirši, ar kungiem un kalpiem, pakavēsimies pie mājokļiem, kuros viņi mita.
Atoss dzīvoja Ferū ielā, pavisam netālu no Luksemburgas pils. Viņš īrēja spodri iekārtotu divistabu apartamentu mēbelētā mājā, kuras īpašniece, vēl jauna un tiešām vēl daiļa sieviete, velti raidīja Atosam maigus skatienus. Pieticīgajā mājoklī vietumis pie sienas bija redzamas bijušās greznības atliekas, piemēram, krāšņi izstrādāts zobens droši vien no Fransuā I laikiem. Dārgakmeņiem rotātais zobena rokturis vien bija vērts vismaz divsimt pistoļu, tomēr Atoss pat vissmagākajos brīžos nebija ar mieru zobenu ieķīlāt vai pārdot. Gadiem ilgi Portoss tīkoja pēc šī zobena. Lai to iegūtu, viņš būtu ar mieru atdot desmit gadus no savas dzīves.
Kādu dienu, kad viņam bija norunāta satikšanās ar kādu hercogieni, viņš pat mēģināja aizņemties no Atosa šo zobenu. Ne vārda nerunādams, Atoss iztukšoja savas kabatas, savāca kopā visas vērtslietas, naudasmakus, sprādzes un zelta važiņas un piedāvāja to visu Portosam. Bet zobens, — kā paskaidroja Atoss, — esot piekalts pie sienas un tikšot noņemts tikai tad, kad tā īpašnieks pats aiziešot no šā mājokļa. Atskaitot zobenu, bija vēl kāds portrets, kurā attēlots ļoti elegants Indriķa III laika augstmanis ar Svētā Gara ordeni pie krūts. Portretā redzamajam vīram bija zināma līdzība ar Atosu, kaut kādi radnieciski vaibsti, kas norādīja, ka varenais augstmanis, karaļa ordeņu kavalieris, bijis viņa sencis.
Un, beidzot, uz kamīna dzegas stāvēja lāde, lielisks juveliera izstrādājums, ar to pašu ģerboni, kas bija redzams uz zobena un portreta. Sis priekšmets spilgti izcēlās no pārējās istabas iekārtas. Lādes atslēgu Atoss vienmēr nēsāja līdzi. Bet kādu dienu viņš Portosa klātbūtnē bija atvēris lādi, un Portoss redzēja, ka tanī atrodas tikai vēstules un papīri — droši vien mīlestības vēstules un ģimenes dokumenti.
Portoss apdzīvoja ļoti plašu un pēc izskata greznu dzīvokli
Vjē-Kolombjē ielā. Ikreiz, iedams ar kādu draugu garām saviem logiem, pie viena no kuriem aizvien stāvēja parādes livrejā ietērptais Musketons, Portoss pacēla galvu un, norādīdams ar roku, sacīja: «Redziet, tur ir mans mājoklis!» Bet neviens nekad nevarēja viņu sastapt mājās, nevienu viņš neuzaicināja pie sevis, un tāpēc nevienam nebija ne jausmas, kādas bagātības īsti slēpjas aiz greznās ārienes.
Aramiss dzīvoja nelielā dzīvoklītī, kurā bija viesistaba, ēdamistaba un guļamistaba. Kā visas pārējās, ari guļamistaba atradās pirmajā stāvā, un tās logu aizēnoja neliels, kupli sazaļojis dārzs, kas to noslēpa no kaimiņu ziņkārīgiem skatieniem.
Par d'Artanjanu mums jau ir zināms, kur viņš dzīvoja, tāpat kā esam iepazinušies ar viņa sulaini Planšē.
D'Artanjans pēc dabas bija ļoti ziņkārīgs, kādi, starp citu, ir visi cilvēki, kuriem piemīt intriģēšanas spējas. Viņš par varītēm centās izdibināt, kas Atoss, Portoss un Aramiss ir īstenībā, jo aiz šiem pieņemtajiem vārdiem katrs no viņiem slēpa savu muižnieka vārdu, it īpaši Atoss, kurā jau pa gabalu varēja saskatīt īstu lielkungu. Tādēļ Portosu d'Artanjans izjautāja par Atosu un Aramisu, bet Aramisu par Portosu.
Diemžēl Portoss pats par sava atturīgā biedra dzīvi zināja tikai no ļaužu valodām. Stāstīja, ka Atoss esot pārdzīvojis nelaimi mīlestībā un dziļa vilšanās uz mūžu sagandējusi šā izcilā cilvēka dzīvi.
Kas attiecās uz Portosu, tad, izņemot viņa īsto vārdu, ko, tāpat kā viņa divu draugu vārdus, zināja vienīgi de Trevila kungs, viņa dzīvi nebija grūti izzināt. Sim godkārīgajam un pļāpīgajam vīram varēja redzēt cauri kā kristālam. Maldīgu priekšstatu par viņu varētu gūt vienīgi tad, ja noticētu visam cildinošajam, ko viņš pats par sevi stāstīja.
Toties Aramiss, kaut gan izskatījās, ka viņš nekā neslēpj, īstenībā bija ļoti noslēpumains. Skopi atbildēdams uz jautājumiem par citiem, viņš pilnīgi izvairījās atbildēt, ja ko jautāja par viņu pašu. Kādu dienu d'Artanjans, pēc ilgas tincināšanas par Portosu izdibinājis no Aramisa baumas, kuras piedēvēja Portosam panākumus pie kādas princeses, gribēja kaut ko uzzināt arī par sava sarunas biedra mīlas dēkām.
— Un kā ir ar jums, dārgais draugs? — viņš jautāja.—Jūs stāstāt par citu baronesēm, grāfienēm un princesēm, bet kā ir ar jums pašu?
— Piedodiet, runāju par tām tikai tāpēc, ka Portoss pats to visu klāsta uz katra ielas stūra, — Aramiss atcirta. — Bet varat man ticēt, mīļais d'Artanjana kungs, ja es būtu ko dabūjis zināt no cita avota vai arī viņš pats būtu man uzticējis, tad nerunīgāku biktstēvu par mani nevarētu atrast.
— Par to es nešaubos, — d'Artanjans sacīja, — bet man šķiet, ka ari jums kāds ģerbonis ir diezgan tuvs, par ko liecina zināmais mutautiņš, kuram varu pateikties par iepazīšanos ar jums.
Aramiss šoreiz nesaskaitās, bet vienkārši un laipni atbildēja:
— Mans dārgais, neaizmirstiet, ka mana vēlēšanās ir kļūt par baznīcas kalpu, un no pasaulīgām izpriecām es izvairos. Mutautiņš, ko jūs redzējāt, nebija man uzticēts, bet to pie manis bija aizmirsis kāds mans draugs. Man tas bija jānoslēpj, lai nesa- kompromitētu viņu un dāmu, ko viņš mīl. Par sevi varu sacīt, ka man nav un es ari negribu mīļākās. Sai ziņā es sekoju saprātīgajam Atosa piemēram, kuram ari nav iemīļotās.
— Velns lai parauj! Jūs taču neesat abats, ja esat musketieris!
— Musketieris pagaidām, mans dārgais! Kā sacījis kardināls — musketieris pret paša gribu, bet, ticiet man, sirdī esmu garīdznieks. Atoss un Portoss mani ievilka savā pulkā, lai es vismaz būtu nodarbināts. Tieši tad, kad mani vajadzēja iesvaidīt, man izcēlās nelielas nepatikšanas ar… Bet tas jūs nemaz neinteresē, es laupu jums dārgo laiku.
— Tieši pretēji, tas mani ļoti interesē! — d'Artanjans iesaucās. — Man pašreiz nav it nekā ko darīt.
— Toties man ir jānoskaita lūgšanas, — Aramiss atteica, — pēc tam jāsavārsmo daži panti, ko man lūdza d'Egijona kundze, un tad jāaiziet uz Sent-Onorē ielu nopirkt krāsuļus de Sev- reza kundzei: kā redzat, dārgais draugs, esmu ļoti aizņemts.