Aramiss laipni pasniedza roku savam jaunajam draugam un atvadījās.
Lai arī kā d'Artanjans nopūlējās, tomēr par saviem trim draugiem viņam neizdevās izdibināt nekā vairāk. Viņš nolēma tagadnē ticēt tam, ko ļaudis stāstīja par triju musketieru pagātni, un cerēja, ka nākotne sniegs drošākas un plašākas ziņas. Pagaidām viņa iztēlē Atoss bija kā Ahils, Portoss kā Ajaks un Aramiss kā Jāzeps.
Visumā četri draugi dzīvoja līksmi. Atoss spēlēja un vienmēr zaudēja. Tomēr viņš nekad neaizņēmās no draugiem ne vienu sū, kaut gan viņa paša maks tiem vienmēr bija atvērts. Kad viņš bija spēlējis uz goda vārda, tad otrā rītā jau pulksten sešos lika modināt savu kreditoru, lai tam samaksātu parādu.
Portoss spēlēja tikai reizēm. Tādās dienās, ja viņš laimēja, tad staigāja apkārt priekā starojošs un uzpūtīgs, turpretī, ja zaudēja, tad uz vairākām dienām pilnīgi pazuda un pēc tam uzradās bāls, ar garu seju, toties ar naudu kabatā.
Aramiss nespēlēja nekad. Viņš gan bija vissliktākais musketieris un garlaicīgākais galda biedrs, kāds jebkad redzēts. Pastāvīgi viņam vajadzēja strādāt. Gadījās, ka mielasta vidū, kad visi, 110 vīna iesiluši un sarunās aizrāvušies, dzīrās vēl stundas divas Irīs pasēdēt kopā, Aramiss, paskatījies pulkstenī, piecēlās un ar laipnu smaidu atvadījās no jautrās kompānijas, sacīdams, ka viņam norunāta satikšanās ar kādu teologu. Citreiz viņš steidzās uz mājām pastrādāt pie savas disertācijas un lūdza, lai draugi viņu netraucējot.
Tādās reizēs Atosa lūpās pavīdēja skumjais, valdzinošais smaids, kas tik ļoti piedienēja viņa cildenajai sejai, bet Portoss dzēra un lādēdamies apgalvoja, ka no Aramisa tik un tā nekas cits neiznākšot kā lauku mācītājs.
Kamēr gāja labi, d'Artanjana sulainis Planšē izturējās lieliski: viņš saņēma trīsdesmit sū dienā, veselu mēnesi atgriezās mājās jautrs kā putns un pret savu saimnieku bija mīlīgs un pakalpīgs. Kad Fosuajē ielas saimniecībai tuvojās nedienas, proti, kad Ludviķa XIII dāvātās četrdesmit pistoles bija noēstas vai gandrīz noēstas, Planšē sāka gausties. Atosam viņa gaudas šķita pretīgas,. Portosam — nepieklājīgas, Aramisam — smieklīgas. Atoss ieteica atlaist šo draņķi, Portoss gribēja, lai to papriekš iemizo, bet Aramiss izteicās, ka kungam no sava kalpa jāuzklausa vienīgi laipnības.
— Jums viegli runāt, — d'Artanjans sacīja. — Jums, Atos, kas ar Grimo dzīvojat pilnīgi mēmi, jūs aizliedzat viņam runāt un tāpēc nekad nedzirdat no viņa ļaunus vārdus. Jums, Portos, kas dzīvojat greznībā un savam sulainim Musketonam esat dievs. Un, beidzot, jums, Aramis, kas vienmēr esat aizrāvies ar teoloģijas studijām un tāpēc iedvešat dziļu cieņu savam kalpam Bazē- nam, biklam un dievbijīgam cilvēkam. Bet man nav pamata zem kājām, neesmu musketieris, pat ne gvardists — kā lai es iedvešu Planšē mīlestību, bailes vai cieņu?
— Stāvoklis ir grūts, — trīs draugi piekrita. — Visumā tā ir iekšēja lieta. Ar sulaiņiem ir tāpat kā ar sievietēm: tos uzreiz vajag nostādīt vēlamajā vietā. Par to padomājiet.
D'Artanjans padomāja, nolēma pagaidām iepērt Planšē un lēmumu izpildīja, kā parasts, pēc labākās sirdsapziņas. Pamatīgi noslānījis Planšē, d'Artanjans tam aizliedza bez viņa piekrišanas atstāt dienestu.
— Jo nākotne mani nepievils, — viņš sacīja. — Es noteikti piedzīvošu labākus laikus. Tava laime būs nodrošināta, ja tu paliksi pie manis, un es esmu pārāk labs saimnieks, lai tev laupītu tavu laimi, atbrīvojot tevi, kā tu man lūdz.
Sāda rīcība iedvesa musketieriem cieņu pret d'Artanjana diplomāta spējām. Arī Planšē pārņēma bijāšana, un viņš vairs nerunāja par promiešanu.
Četru jaunekļu dzīves gaitas sāka ritēt kopīgi. D'Artanjans, kam nebija nekādu paradumu, jo viņš bija ieradies no provinces un nokļuvis pilnīgi svešā pasaulē, drīz vien piesavinājās savu draugu paradumus.
Ziemā viņi cēlās ap pulksten astoņiem, vasarā ap sešiem un tūlīt devās pie de Trevila kunga uzzināt paroli un vispār izostīt gaisu. Kaut gan d'Artanjans nebija musketieris, tomēr viņš ļoti apzinīgi izpildīja dienesta pienākumus. Viņš vienmēr bija sardzē, jo aizvien pavadīja to no saviem biedriem, kam pašreiz vajadzēja veikt sardzes dienestu. Musketieru namā visi viņu pazina un uzskatīja par labu biedru. De Trevila kungs viņu bija novērtējis no pirmā acumirkļa, ļoti iemīļoja viņu un aizvien uzlielīja karalim.
Arī trīs musketieri bija viņam sirsnīgi pieķērušies. Četrus jaunos vīriešus vienoja īsta draudzība. Tā kā viņiem pastāvīgi vajadzēja citam citu satikt vai trīs četras reizes dienā gan sakarā ar kādu divkauju, gan ar darīšanām, gan ar kopīgu izpriecu, tad viņi nemitīgi dzinās cits citam pakaļ kā ēnas. Nešķiramos draugus allaž varēja sastapt, meklējot citam citu un skrienot no Luk- semburgas pils uz Sensulpicija laukumu vai no Vjēkolombjē ielas uz Luksemburgas pils pusi.
Pamazām sāka piepildīties de Trevila kunga dotie solījumi. Kādā jaukā dienā karalis pavēlēja dez Esāram uzņemt savā gvardistu pulkā d'Artanjanu. D'Artanjans ar smagu nopūtu uzvilka mugurā gvardistu mundieri. Viņš būtu ar mieru atdot desmit gadus no savas dzīves, lai varētu šo mundieri apmainīt pret musketiera kamzoli. Bet de Trevila kungs šo labvēlību apsolīja tikai pēc diviem pārbaudījuma gadiem. Pārbaudījuma laiks varētu tikt saīsināts, ja d'Artanjanam rastos izdevība izdarīt karalim kādu pakalpojumu vai veikt kaut ko sevišķi ievērojamu. Sis solījums d'Artanjanu apmierināja, un jau nākošajā dienā viņš stājās pie savu pienākumu veikšanas.
Tagad Atoss, Portoss un Aramiss savukārt pavadīja d'Artanjanu, kad viņam vajadzēja stāvēt sardzē. Tā kavaliera dez Esāra pulks, uzņemdams savās rindās d'Artanjanu, īstenībā dabūja četrus vīrus.