VIII
GALMA INTRIGA
Pa to laiku Ludviķa XIII dāvātajiem pistoliem, tāpat kā visam, kam ir savs sākums, pienāca ari gals, un tad mūsu četriem draugiem sāka uzmākties grūtības. Papriekš Atoss kādu laiku uzturēja visu kompāniju. Pēc tam viņa vietā stājās Portoss un, pateicoties īslaicīgai nozušanai, pie kādām draugi jau bija pieraduši, viņš gandrīz divas nedēļas palīdzēja apmierināt visu četru dienišķās vajadzības. Beidzot pienāca Aramisa kārta, un viņš sagādāja dažas pistoles, kā pats paskaidroja, pārdodams savas teoloģijas grāmatas.
Un tad, kā parasts, viņi meklēja glābiņu pie de Trevila kungar kas viņiem izsniedza uz atalgojuma konta nelielu avansu, bet ar to tālu nevarēja tikt trīs musketieri, kuriem bija uzkrājušies nesamaksāti rēķini, un gvardists, kam to vēl nebija.
Redzēdami, ka tuvojas pilnīgs trūkums, viņi pa visiem sagrabināja astoņas vai desmit pistoles, ar kurām Portoss aizgāja spēlēt. Diemžēl viņam neveicās: viņš zaudēja visu un vēl divdesmit piecas pistoles uz godavārda.
Nu trūkums izvērtās īstā postā. Izbadējušies draugi, sulaiņu pavadīti, skraidīja pa krastmalu un sardzes istabām, cerēdami sastapt kādu draugu, kas viņus ielūgs uz pusdienām. Jebšu, kā mēdza teikt Aramiss, labklājības laikos vajagot sēt maltītes pa labi un pa kreisi, lai kādas varētu ievākt, kad pienāks trūkuma dienas.
Atoss tika uzlūgts četras reizes un katru reizi ieradās ar visiem saviem draugiem un viņu sulaiņiem. Portoss saņēma sešus ielūgumus un arī neaizmirsa ņemt līdzi savus draugus. Aramiss saņēma astoņus ielūgumus. Kā jau lasītājs būs ievērojis, šis cilvēks maz runāja, bet daudz darīja.
D'Artanjanam galvaspilsētā vēl nebija paziņu, un viņam izdevās tikai reizi saņemt ielūgumu uz brokastīm pie savas dzimtās puses garīdznieka un uz pusdienām pie gvardistu karognesēja. Viņš aizveda visu savu armiju gan pie garīdznieka uz brokastīm, kuram aprija divu mēnešu pārtikas krājumus, gan pie karognesēja, kas viņus pamieloja bagātīgi. Bet, kā teica Planšē: «Ed, cik ēzdams, paēdis esi tikai tai reizē.»
D'Artanjans jutās neērti, ka varējis sagādāt saviem biedriem tikai pusotru maltīti,—jo brokastis pie garīdznieka varēja uzskatīt vienīgi par pusmaltīti, — turpretī Atoss, Portoss un Aramiss bija viņu daudzkārt vadājuši uz lepnām dzīrēm. Savā jauneklīgajā vientiesībā d'Artanjans piemirsa, ka veselu mēnesi bija barojis visu kompāniju. Viņam likās, ka viņš kļūst draugiem par nastu, un tāpēc savās raizēs sāka rosīgi pārdomāt. Viņš nāca pie slēdziena, ka četru jaunu, drošsirdīgu un sparīgu jaunekļu apvienībai jāizvēlas cits mērķis nekā tikai dīkas pastaigas, paukošanas stundas un vairāk vai mazāk asprātīgas nebēdnības.
Patiešām, četriem tādiem vīriem kā viņi, kas gatavi cits cita labā upurēt visu, sākot no maka un beidzot ar dzīvību, četriem vīriem, kas vienmēr cits citu atbalsta, nekad neatkāpjas un izpilda atsevišķi vai kopā katru kopīgi pieņemto lēmumu, četrām dūrēm, kas vēršas pret četrām debespusēm vai pagriežas pret vienu pusi, vajag spēt atklāti vai slepeni, taisnā vai aplinku ceļā, ar viltu vai ar spēku izlauzt sev ceļu uz mērķi, ko viņi gribētu sasniegt, lai ari cik tāls un grūti sasniedzams tas būtu. D'Artanjanu pārsteidza, ka viņa biedriem tas vēl nebija ienācis prātā.
Viņš sāka lauzīt galvu, lai atrastu ceļu, kurā ievirzīt šo vienreizējo, četrkārt palielināto spēku, ar ko varētu — par to viņš nešaubījās — kā ar Arhimeda sviru pagriezt pasauli, te pēkšņi kāds klusu pieklauvēja pie durvīm. D'Artanjans uzmodināja Planšē un lika viņam atvērt durvis.
Lai lasītājs no vārdiem «D'Artanjans uzmodināja Planšē» ne- secina, ka bija nakts vai vēl nebija uzaususi diena. Nē! Patlaban pulkstenis nosita četri pēcpusdienā. Pirms divām stundām Planšē bija prasījis savam saimniekam ēst, bet tas bija atbildējis ar teicienu: «Gulēt ir tikpat kā ēst.» Un tā Planšē bija gulēdams ēdis.
Viņš ieveda istabā vienkārši ģērbušos vīrieti, acīm redzami pilsētnieku.
Planšē saldēdiena vietā labprāt būtu noklausījies sarunu, bet atnācējs paskaidroja d'Artanjanam, ka vēloties runāt ar viņu zem četrām acīm, jo gribot viņam uzticēt svarīgu noslēpumu.
D'Artanjans izraidīja Planšē un uzaicināja apmeklētāju atsēsties.
Mirkli valdīja klusums. Abi saskatījās, it kā gribēdami iepriekš viens ar otru iepazīties, tad d'Artanjans palocījās, norādīdams, ka viņš klausās.
— Esmu dzirdējis runājam par d'Artanjana kungu kā par ļoti drošsirdīgu jaunekli, — apmeklētājs sacīja, — un šī dibinātā slava pavedināja mani uzticēt viņam kādu noslēpumu.
— Turpiniet, mans kungs, turpiniet, — instinktīvi nojauzdams ko izdevīgu, d'Artanjans mudināja.
Apmeklētājs atkal mirkli klusēja, bet tad turpināja:
— Mana sieva ir karalienes veļas pārzinātāja, viņai netrūkst ne skaistuma, ne gudrības. Man viņu ieprecināja pirms gadiem trim. Kaut gan pūrs viņai nebija nekāds lielais, toties de Porta kungs, karalienes vecākais kambarsulainis, ir viņas krusttēvs un allaž atbalsta viņu …
— Un tālāk, mans kungs? — d'Artanjans jautāja.
— Tālāk! — apmeklētājs atkārtoja. — Tālāk ar tas, ka mana sieva vakarrīt nolaupīta, kad viņa izgājusi no savas darba istabas.
— Kas tad nolaupījis jūsu sievu?
— Droši es nekā nezinu, mans kungs, bet man ir aizdomas.
— Uz ko jums ir aizdomas?
— Uz kādu cilvēku, kas jau sen viņai sekojis.
— Velns lai parauj!
— Tomēr es atļaujos apgalvot, mans kungs, — apmeklētājs turpināja, — esmu pārliecināts, ka šeit vairāk iejaukta politika nekā mīlestība.
— Vairāk politika nekā mīlestība, — d'Artanjans domīgi atkārtoja. — Ko tad jūs turat aizdomās?