— Es nezinu, vai man vajadzētu jums teikt, ka turu aizdomās …
— Cienītais kungs, atļaujiet aizrādīt, ka es neprasu no jums nekā, it nekā. Jūs pats atnācāt pie manis. Jūs pats man teicāt, ka gribat man uzticēt kādu noslēpumu. Dariet, kā jums tīk, vēl ir laiks atkāpties.
— Nē, mans kungs, nē! Jūs izskatāties kā godavīrs, un es jums uzticos. Man šķiet, ka mana sieva nolaupīta nevis aiz viņas pašas mīlestības dēkas, bet aiz kādas daudz augstāk stāvošas dāmas mīlestības piedzīvojuma.
— Tā? Varbūt te iejaukta de Bua-Trasī kundze? — iejautājās d'Artanjans, gribēdams atstāt iespaidu, ka ir labi informēts par galma aprindu dzīvi.
— Augstāk, mans kungs, augstāk.
— D'Egijona kundze?
— Vēl augstāk.
— De Sevrēza kundze?
— Vēl augstāk, daudz augstāk!
— Tad jau … — d'Artanjans aprāvās.
— Jā, mans kungs, — apmeklētājs izbailēs atbildēja tik klusu, ka viņu tikko varēja dzirdēt.
—- Un ar ko?
— Ar ko gan citu, ja ne ar hercogu …
— Ar hercogu …
— Jā, mans kungs, — apmeklētājs izmeta vēl neskanīgāk.
— Bet kā jūs to zināt?
— Kā es to zinu?
— Jā, kā jūs to zināt? Nekādus pusvārdus, vai arī… jūs saprotat.
— Man to pastāstīja mana sieva, mana paša sieva.
— Un kas viņai to stāstījis?
— De Porta kungs. Vai es jums neteicu, ka de Porta kungs, karalienes uzticības vīrs, ir sievas krusttēvs?_ Viņš pats iekārtoja manu sievu viņas augstības dienestā, lai mūsu nabaga karalienei būtu vismaz kāds cilvēks, kam uzticēties, jo karalis viņu ir pametis, kardināls izspiego un visi nodod.
— Stāvoklis kļūst skaidrāks, — d'Artanjans piezīmēja.
— Pirms četrām dienām mana sieva atnāca pie manis, jo viņai, mans kungs, ir atļauts divas reizes nedēļā mani apmeklēt, un man ir tas gods aizrādīt, ka mana sieva mani ļoti mīl. Tātad viņa atnaca un pastāstīja, ka mūsu karaliene pašreiz esot ļoti noraizējusies.
— Vai patiesi?
— Jā. Kardināla kungs viņu izspiegojot un vajājot vairāk nekā jebkad. Viņš nevar piedot karalienei notikumu ar sarabandu. Jūs taču zināt notikumu ar sarabandu?
— Protams, ka zinu! — atbildēja d'Artanjans, kas nezināja nekā, bet gribēja atstāt iespaidu, ka zina visu.
— Tā kā tagad tas jau vairs nav naids, bet atriebības kāre.
— Vai tiešām?
— Un karaliene domā …
— Ko viņa domā?
— Viņa domā, ka Bekingemas hercogam aizrakstīta vēstule viņas vārdā.
— Karalienes vārdā?
— Jā, lai ataicinātu hercogu uz Parīzi un te ievilinātu slazdos.
— Pie joda! Bet kāds tam visam sakars ar jūsu sievu?
— Visi zina, ka viņa ir ļoti padevīga un uzticīga karalienei, un tāpēc grib viņu vai nu aizdabūt projām no viņas pavēlnieces, vai iebiedēt un izvilināt viņas majestātes noslēpumus, vai arī uzpirkt un izmantot spiegošanai.
— Tas ir iespējams, — d'Artanjans piekrita. — Bet vai jūs zināt, kas viņu nolaupījis?
— Es jau jums sacīju: man liekas, ka zinu.
— Kā viņu sauc?
— To es nezinu. Zinu vienīgi to, ka viņš ir kardināla rokaspuisis, padevīgs kā suns.
— Vai esat viņu redzējis?
— Jā, sieva reiz man viņu parādīja.
— Vai viņam piemīt kādas īpašības, pēc kurām viņu varētu pazīt?
— Protams! Viņš izskatās milzīgi cienīgs, mati viņam melni, sejas krāsa tumša, acu skatiens ass, zobi balti un pie deniņiem rēta.
— Rēta pie deniņiem! — d'Artanjans iesaucās. — Turklāt balti zobi, ass skatiens, melni mati un augstprātīgs izskats — tas taču ir mans nepazīstamais no Mengas!
— Jūs teicāt, ka tas ir jūsu nepazīstamais?
— Jā, jā, bet tas neko nemaina. Nē, es maldos, tieši pretēji: tas visu vienkāršo, ja jūsu nepazīstamais ir arī manējais, tad es vienā paņēmienā atriebšos par diviem. Bet kur viņu var satikt?
— To es nezinu.
— Vai jums nav nekādu ziņu par viņa dzīvesvietu?
— Nekādu. Reiz, kad es pavadīju sievu atpakaļ uz Luvru, viņš no turienes iznāca tai mirklī, kad viņa dzīrās iet iekšā, un tad sieva man parādīja šo cilvēku.
— Velna milti! — d'Artanjans lādējās. — Tas viss ir diezgan nenoteikti. Kas jums paziņoja, ka jūsu sieva nolaupīta?
— De Porta kungs.
— Vai viņš pastāstīja ko sīkāk?
— Viņš pats nekā sīkāk nezināja.
— Vai jūs nekā neesat dabūjis zināt no citas puses?
— Jā gan, es saņēmu …
— Ko?
— Es tikai nezinu, vai neesmu pārsteidzīgs?
— Atkal jūs atgriežaties pie tā paša. Bet tagad atļaujiet aizrādīt, ka šoreiz ir par vēlu atkāpties.
— Sasodīts! Es jau neatkāpjos! — apmeklētājs iesaucās, lādēdamies un tā cenzdamies sasparoties. — Tik tiešām kā mani sauc Bonasjē…
— Jūs sauc Bonasjē? — d'Artanjans viņu pārtrauca.
— Jā, tā mani sauc.
— Atvainojiet, ka es jūs pārtraucu, bet man jūsu vārds likās pazīstams.
— Tas ir iespējams, cienījamais kungs. Esmu šīs mājas īpašnieks.
— Ak tā! — ieteicās d'Artanjans, mazliet pieceldamies un palocīdamies pret Bonasjē. — Jūs esat šīs mājas īpašnieks?
— Jā, mans kungs, jā. Un, tā kā jūs jau trīs mēnešus dzīvojat manā mājā un droši vien aizņemts ar svarīgiem darbiem, aiz izklaidības esat piemirsis man samaksāt īri, par ko ne reizi neesmu jums uzmācies ar atgādinājumu, tad es cerēju, ka jūs ņemsiet vērā manu laipnību.
— Bez šaubām, dārgais Bonasjē kungs, — d'Artanjans sacīja. — Ticiet man, ka esmu dziļi atzinīgs par jūsu izturēšanos un, kā jau teicu, ja vien varu būt jums noderīgs …
— Es jums ticu, mans kungs, es jums ticu un, tik tiešām kā mani sauc Bonasjē, es uz jums paļaujos.
— Tādā gadījumā turpiniet un izstāstiet līdz galam.
Apmeklētājs izvilka no kabatas papīra lapu un pasniedza to
d'Artanjanam.
— Vēstule! — jauneklis sacīja.
— To es šorīt saņēmu.