D'Artanjans atlocīja vēstuli un, tā kā metās krēsla, piegāja pie loga. Bonasjē viņam sekoja.
«Nemeklējiet savu sievu,» d'Artanjans lasīja. «Viņa atgriezīsies, kad vairs nebūs vajadzīga. Ja sāksiet viņu meklēt, jums klāsies slikti.»
— Tas vismaz ir skaidri, — d'Artanjans teica. — Bet galu galā tie ir tikai draudi.
— Jā, tomēr šie draudi mani baida. Es, mans kungs, neesmu karavīrs, un es bīstos no Bastīlijas.
— Hm! — d'Artanjans noņurdēja. — Arī es neilgojos nokļūt Bastīlijā. Ja runa būtu tikai par zobena dūrienu, tad mēs varētu vienoties.
— Es tā biju cerējis uz jūsu palīdzību šajā gadījumā.
— Vai tiešām?
— Pastāvīgi redzēdams jūs brašo musketieru vidū un zinādams, ka tie ir de Trevila kunga musketieri un tātad kardināla ienaidnieki, biju cerējis, ka jūs un jūsu draugi, aizstāvēdami mūsu nabaga karalienes intereses, ar lielāko prieku iznerrosiet viņa eminenci.
— Bez šaubām.
— Un tad es domāju, ka jūs, būdams man trīs mēnešu īri parādā, par ko es jums nekad netiku atgādinājis …
— Jā, jā, šo argumentu jūs jau minējāt, un es to uzskatu par ļoti svarīgu.
— Un arī turpmāk, cik vien ilgi jūs pagodinātu manu māju ar savu klātbūtni, es nekad jums neatgādinātu par dzīvokļa maksu …
— Lieliski!
— Un pie visa vēl turklāt biju nodomājis piedāvāt jums piecdesmit pistoļu, ja jūs nejauši būtu pašreiz naudas grūtībās.
— Brīnišķīgi! Bet tad taču jūs, Bonasjē kungs, esat bagāts cilvēks!
— Esmu nodrošināts cilvēks, tas būs pareizais apzīmējums. Ar sīkpreču tirdzniecību esmu iekrājis nelielu kapitālu, kas man ienes gadā divus trīs tūkstošus ekiju rentes. Zināmu summu ieguldīju slavenā jūras braucēja Zana Mokē pēdējā ceļojumā, tā ka, jūs saprotat, mans kungs … Bet kas tad tas?
— Kas?
— Ko es tur redzu?
— Kur?
— Uz ielas, pretī jusu logiem, pie ieejas stāv apmetnī ietinies cilvēks.
— Tas ir viņš! — reizē iesaucās d'Artanjans un Bonasjē, pazinuši savu ienaidnieku.
— Šoreiz viņš man neizbēgs! — iesaucās d'Artanjans, mezdamies pie zobena.
Izraudams zobenu no maksts, viņš pa kaklu pa galvu izskrēja no istabas.
Kāpnēs viņš uzgrūdās virsū Atosam un Portosam, kas nāca viņu apmeklēt. Tie parāvās sānis, un d'Artanjans aizšāvās garām kā bulta.
— Uz kurieni tu tā steidzies? — abi musketieri uzsauca.
— Nepazīstamais no Mengasl — atbildēja d'Artanjans un pazuda.
D'Artanjans vairākkārt bija stāstījis saviem draugiem par notikumu ar nepazīstamo, kā arī par daiļās ceļinieces parādīšanos, kurai šis cilvēks bija uzticējis svarīgo ziņu.
Atoss uzskatīja, ka d'Artanjans tēva vēstuli bija pazaudējis kautiņā, jo domāja, ka augstmanis — pēc d'Artanjana apraksta viņš bija nācis pie slēdziena, ka nepazīstamais varēja būt tikai augstmanis —, tātad ka augstmanis nav spējīgs tik zemiski rīkoties kā nozagt vēstuli.
Portoss visā atgadījumā saskatīja tikai divu mīlnieku satikšanos, ko norunājuši dāma un kavalieris un ko d'Artanjans ar savu dzelteno zirgu izjaucis.
Aramiss bija izteicies, ka atgadījums esot noslēpumains un labāk nevajagot censties to izdibināt.
Tātad no nedaudzajiem vārdiem, kurus d'Artanjans pa ceļam bija izmetis, musketieri saprata, uz ko šie vārdi zīmējas. Nolēmuši, ka d'Artanjans, panācis nepazīstamo vai arī pazaudējis tā pēdas, beidzot tomēr atgriezīsies mājās, viņi turpināja savu ceļu.
Kad viņi iegāja d'Artanjana istabā, tā bija tukša: mājas īpašnieks, bažīdamies par sadursmes, kurai vajadzēja norisināties starp viņa īrnieku un nepazīstamo, sekām, bija uzskatījis par saprātīgāku aizlaisties lapās, tā pierādīdams, ka bija sevi pareizi noraksturojis d'Artanjanam.
IX
IEZĪMĒJAS d'ARTANJANA RAKSTURS
Kā jau Atoss un Portoss bija paredzējuši, pēc pusstundas d'Artanjans atgriezās. Ari šoreiz viņam nebija laimējies notvert nepazīstamo, kas bija pazudis kā uz burvja mājienu. Ar zobenu rokā izskraidījis visas apkārtējās ielas, viņš nebija atradis nevienu, kas līdzinātos meklējamam, un beidzot izdarīja to, ar ko viņam varbūt būtu vajadzējis iesākt, proti: viņš pieklaudzināja pie durvīm, pret kurām nepazīstamais bija atbalstījies. Bet viņš velti desmit divpadsmit reizes pēc kārtas piedauzīja ar koka veserīti — neviens neatsaucās, un, trokšņa pievilinātie kaimiņi, izsteigušies uz savu durvju sliekšņa vai pabāzuši degunu pa logu, viņam
apgalvoja, ka šo māju, kurai visas durvis tiešām bija noslēgtas, jau pusgadu neviens neapdzīvojot.
Kamēr d'Artanjans skraidīja pa ielām un pēc tam dauzījās pie durvīm, tikmēr abiem musketieriem bija paguvis pievienoties arī Aramiss, tā ka, atgriezdamies savā istabā, d'Artanjans atrada visu sabiedrību pilnā skaitā.
— Nu kā? — trīs musketieri reizē iejautājās, redzēdami ienākam d'Artanjanu, kam piere bija aprasojusi ar sviedriem un seja dusmās izvaikstīta.
— Nu kā! — viņš atsaucās, nomezdams zobenu gultā. — Šim cilvēkam jābūt pašam velnam, viņš pazuda kā rēgs, kā ēna, kā gars.
— Vai jus ticat parādībām? — Atoss jautaja Portosam.
— Es ticu tikai tam, ko esmu redzējis, un, tā kā parādības neesmu redzējis, tad arī tām neticu.
— Bībele mums liek tām ticēt, — sacīja Aramiss, — jebšu Zāmuela ēna parādījās Zaulam. Tas ir ticības dogmats, kuru es, Portos, uzskatu par neapšaubāmu.
— Lai nu viņš būtu cilvēks vai velns, miesa vai ēna, ilūzija vai īstenība, bet viņš ir dzimis man par lāstu, jo ar savu bēgšanu izjaucis mums lielisku darījumu. Tādu darījumu, kurā, mani kungi, varētu nopelnīt simt pistoles un varbūt pat vēl vairāk.
— Kā tā? — Portoss un Aramiss vienā balsī iejautājās.
Atoss, kā parasti izvairīdamies no vārdiem, tikai jautājoši paskatījās uz d'Artanjanu.
— Planšē, — d'Artanjans sacīja savam kalpam, kas tieši tobrīd pabāza galvu pa durvju spraugu, cenzdamies kaut cik noklausīties sarunu, — noej pie manas mājas īpašnieka Bonasjē kunga un palūdz, lai viņš uzsūta mums pusduci pudeļu Božansī vīna. Es to cienu vairāk par visiem.