— Kas tad tas! — iesaucās Portoss. — Vai tad jūsu mājas saimnieks jums atvēris kredītu?
— Jā, — d'Artanjans atbildēja, — sākot no šodienas. Un esiet bez bažām, ja vīns nebūs labs, aizsūtīsim viņu pameklēt citu.
— Izmantot vajag, bet ne ļaunprātīgi, — Aramiss pamācoši teica.
— Es vienmēr esmu sacījis, ka d'Artanjans ir visgudrākais no mums četriem, — piebilda Atoss un, izteicis savu uzskatu, uz ko d'Artanjans atbildēja ar palocīšanos, atkal iegrima parastajā klusēšanā.
— Izstāstiet jel beidzc^t, kas te īsti notika? — Portoss mudināja.
— Jā, — Aramiss piekrita, — uzticiet mums, dārgais draugs, savu noslēpumu, ja tikai ar to netiek aizskarts kādas dāmas gods. Tādā gadījumā labāk neizpaudiet nekā.
— Neraizējieties, — d'Artanjans sacīja. — Ar to, ko es jums pastāstīšu, netiks aizskarts neviena cilvēka gods.
Un viņš atstāstīja saviem draugiem vārdu pa vārdam sarunu, kas bija norisinājusies starp viņu un mājas saimnieku, aizrādīdams, ka godājamā mājsaimnieka sievas nolaupītājs esot tas pats nepazīstamais, ar kuru pašam d'Artanjanam iznākusi sadursme Mengā.
— Darījums nav slikts, — teica Atoss, lietpratīgi nogaršojis vīnu un ar galvas mājienu norādījis, ka arī vīns viņam šķiet labs.
— No šī krietnā vīra varēs izvilkt piecdesmit vai sešdesmit pistoles. Mums tikai jāizlemj, vai piecdesmit sešdesmit pistoļu dēļ ir vērts riskēt ar četrām galvām.
— Bet neaizmirstiet, ka te runa ir par kādu sievieti, — d'Artanjans sacīja, — par nolaupītu sievieti, kura, bez šaubām, ir apdraudēta un varbūt pat tiek spīdzināta, un tas viss tikai tāpēc, ka viņa ir uzticīga savai pavēlniecei!
— Uzmanīgāk, d'Artanjan, uzmanīgāk! — Aramiss brīdināja.
— Manuprāt, jūs pārāk ņemat pie sirds šīs Bonasjē kundzes likteni. Sieviete ir radīta mums par postu, viņa ir visa ļaunuma avots.
Dzirdot šos Aramisa vārdus, Atoss sarauca uzacis un sāka kodīt lūpas.
— Es neraizējos par Bonasjē kundzi, — d'Artanjans iesaucās,
— bet par karalieni, ko karalis pametis, kardināls vajā un kurai jānoskatās, ka cita pēc citas krīt viņas piekritēju galvas.
— Kāpēc viņa mīl tos, kurus mēs neieredzam vairāk par visiem — spāniešus un angļus?
— Spānija ir viņas dzimtene, — d'Artanjans atbildēja, — un ir gluži dabiski, ka viņa mīl spāniešus, jo tie ir viņas dzimtās malas ļaudis. Kas attiecas uz jūsu otro pārmetumu, tad esmu dzirdējis, ka viņa mīlot nevis angļus, bet vienu angli.
— Jā, un, goda vārds, — sarunā iejaucās Atoss, — ir jāatzīst, ka šis anglis ir mīlestības cienīgs. Nekad neesmu redzējis cilvēku, kas izskatītos cēlāks par viņu.
— Turklāt viņš ģērbjas tā kā neviens cits, — Portoss jūsmoja.
— Biju todien Luvrā, kad viņam izbira pērles. Es arī atradu divas un, pie joda, pārdevu tās par desmit pistolēm gabalā. Vai tu, Aramis, arī pazīsti viņu?
— Tikpat daudz, cik jūs, mani kungi, jo es biju viens no tiem, kuri viņu aizturēja Amjēnas dārzā, kur mani bija ievedis karalienes staļļmeistars de Pitanža kungs. Toreiz es vēl biju seminārā un man likās, ka šis notikums var dziļi aizvainot karali.
— Un tomēr, ja es zinātu, kur atrodas Bekinghemas hercogs, — d'Artanjans sacīja, — es būtu gatavs paņemt viņu aiz rokas un aizvest pie karalienes, kaut vai tikai tādēļ, lai nokaitinātu kardinālu. Jo mūsu īstenais, vienīgais un mūžīgais ienaidnieks, mani kungi, ir kardināls, un, ja mums rastos izdevība viņu nežēlīgi izjokot, es būtu ar mieru riskēt ar savu galvu.
— Tātad sīkpreču tirgotājs jums, d'Artanjan, sacīja, ka Be- kingems esot ar viltotu vēstuli atvilināts uz Parīzi? — Atoss jautāja.
— Karaliene baidoties, ka tā esot noticis.
— Pagaidiet, — pēkšņi ieteicās Aramiss.
— Kas noticis? — Portoss jautāja.
— Turpiniet vien, es cenšos atcerēties dažus apstākļus.
— Tagad esmu pārliecināts, — d'Artanjans sacīja, — ka šīs sievietes nolaupīšana saistās ar notikumiem, par kuriem mēs runājam, un varbūt pat ar Bekingema ierašanos Parīzē.
— Tam gaskonim tik ir galviņa! — Portoss ar apbrīnu ieteicās.
— Es labprāt klausos, kad viņš runā, — sacīja Atoss.—Man patīk viņa izruna.
— Mani kungi, paklausieties! — Aramiss aicināja.
— Klausāmies, ko teiks Aramiss! — trīs draugi iesaucās.
— Vakar es atrados pie kāda mācīta teoloģijas doktora, pie kura reizēm konsultējos.
Atoss pasmaidīja.
— Viņš dzīvo attālā, maz apdzīvotā kvartālā, — Aramiss turpināja, — jo tas atbilst viņa gaumei un profesijai. Tai mirklī, kad izgāju no viņa mājas …
Te Aramiss aprāvās.
— Kas tad notika tai mirklī, kad jūs izgājāt no viņa mājas? — klausītāji jautāja.
Aramiss šķita cīnāmies ar sevi kā cilvēks, kas sācis tekoši melot un pēkšņi uzduras neparedzētam šķērslim. Bet trīs draugu acis neatlaidīgi raudzījās viņā un ausis kāri gaidīja turpinājumu — atkāpties vairs nevarēja.
— Sim doktoram ir brāļameita, — Aramiss turpināja.
— A-ā! Brāļameita! — Portoss novilka.
— Ļoti cienījama dāma, — Aramiss paskaidroja.
Trīs draugi sāka smieties.
— Ja jūs smiesieties vai apšaubīsiet manus vārdus, tad jūs vairāk nekā nedabūsiet zināt, — Aramiss brīdināja.
— Mēs ticēsim kā muhamedāņi un būsim mēmi kā katafalki, — Atoss nosolījās.
— Tad es turpināšu, — teica Aramiss. — Šī brāļameita reizēm apmeklē savu tēvoci. Vakar viņa nejauši bija ieradusies pie doktora tai pašā laikā, kad es, un man iznāca viņu pavadīt līdz karietei.
— Ak tad viņai ir kariete, šai doktora brāļameitai? — Por- loss pārtrauca, jo viens no viņa lielākajiem trūkumiem bija nevaldāma mēle. — Jauka paziņa, mans draugs.
— Portos, esmu jums jau vairākkārt aizrādījis, ka jūs esat ļoti nesmalkjūtīgs, un tas jums nāk par Jaunu pie sievietēm.