— Kungi, kungi, lieta ir nopietna! — uzsauca d'Artanjans, kas nojauta notikuma būtību. — Tāpēc pacentīsimies nejokot. Turpiniet, Aramis, turpiniet.
— Pēkšņi kāds gara auguma tumšmatis ar muižnieka manierēm… starp citu, d'Artanjan, tas atgādina jūsu nepazīstamo.
— Varbūt viņš tas bija, — d'Artanjans atteica.
— Iespējams… Viņš man tuvojās piecu sešu vīru pavadībā, kuri viņam sekoja desmit soļu atstatumā, un, pienācis klāt, Joti laipni sacīja: «Hercoga kungs un jūs, kundze,» — pievērsdamies dāmai, kas atbalstījās uz manas rokas …
— Doktora brāļameitai?
— Jel klusējiet, Portos! — Atoss apsauca. — Jūs esat neciešams.
— «Esiet tik laipns un iekāpiet šajā karietē, nemēģiniet pretoties vai sacelt troksni.»
— Viņš noturēja jūs par Bekingemu! — d'Artanjans iesaucās.
— Laikam gan, — Aramiss piekrita.
— Un dāmu? — jautāja Portoss.
— Par karalieni! — sacīja d'Artanjans.
— Pilnīgi pareizi, — Aramiss apstiprināja.
— Sis gaskonis ir tīrais velns! — Atoss iesaucās. — Viņš visu pamana.
— Patiešām, augumā un stājā Aramiss atgādina skaisto hercogu, — Portoss teica. — Bet man liekas, ka musketiera apģērbs…
— Man bija mugurā garš apmetnis, — Aramiss paskaidroja.
— Jūlija mēnesī, pie joda! — Portoss iesaucās. — Vai tad tavs doktors baidās, ka tevi kāds var pazīt?
— Es vēl saprotu, ka spiegu varēja maldināt augums, — Atoss teica, — bet seja …
— Man galvā bija liela platmale, — Aramiss sacīja.
— Dievs tēvs! — Portoss iesaucās. — Cik liela piesardzība vajadzīga, lai studētu teoloģiju!
— Kungi, — d'Artanjans viņus pārtrauca. — Nezaudēsim laiku ar blēņošanos. Izklīdīsim katrs uz savu pusi un meklēsim sīkpreču tirgotāja sievu, — tā ir visas intrigas atslēga.
— Tik zemas kārtas sieviete! Vai tiešām jūs, d'Artanjan, tā domājat? — Portoss, nicīgi izstiepis lūpas, jautāja.
— Viņa ir karalienes uzticības persona de Porta krustmeita. Vai es jums to nestāstīju? Turklāt iespējams, ka viņas majestāte šoreiz tīši meklēja atbalstu tik zemu. Augstmaņu galvas redzamas jau pa gabalu, un kardinālam ir laba redze.
— Lai notiek! — Portoss sacīja. — Bet papriekš vienojieties ar sīkpreču tirgotāju par atlīdzību, turklāt par krietnu atlīdzību.
— Tas būtu lieki, — d'Artanjans teica, — jo man šķiet, ja arī viņš mums neatlīdzinās, tad atlīdzību saņemsim no citas puses.
Sai mirklī kāpnēs atskanēja steidzīgu soļu troksnis, durvis brīkšķēdamas atvērās, un nelaimīgais sīkpreču tirgotājs ieskrēja istabā, kur draugi apspriedās.
— Kungi! — viņš iesaucās. — Glābiet mani, debesu vārdā, glābiet! Četri vīri ieradušies mani apcietināt. Glābiet mani! Glābiet!
Portoss un Aramiss pietrūkās kājās.
— Acumirkli! — iesaucās d'Artanjans un pamāja, lai viņi bāž atpakaļ makstī pa pusei izvilktos zobenus. — Šeit nav vajadzīga drosme, bet saprāts.
— Bet mēs taču nevaram pieļaut… — Portoss pretojās.
— Ļaujiet rīkoties d'Artanjanam, — Atoss pārtrauca. — Es vēlreiz atkārtoju: viņš ir gudrākais no mums visiem. Kas attiecas uz mani, tad paziņoju, ka es viņam paklausīšu. Rīkojies, d'Artanjan, kā uzskati par vajadzīgu.
Šai mirklī priekšistabas durvīs parādījās četri gvardisti, bet, ieraudzījuši stāvam četrus musketierus ar zobeniem pie sāniem, aprāvās un neuzdrošinājās iet tālāk.
— Nāciet iekšā, kungi, nāciet iekšā! — d'Artanjans skaļi aicināja. — Šeit jūs esat manā mājoklī, un mēs visi esam uzticīgi karaļa un kardināla kunga kalpi.
— Tātad jūs, kungi, nepretosieties, ja izpildīsim saņemtās pavēles? — jautāja viens no viņiem, acīm redzami nodaļas priekšnieks.
— Tieši pretēji, kungi, — vajadzības gadījumā esam gatavi sniegt jums atbalstu.
— Ko viņš tur runā? — Portoss nomurmināja.
— Tu esi nejēga, — Atoss sacīja. — Ciet klusu!
— Bet jūs man solījāt… — nelaimīgais sīkpreču tirgotājs klusu sūkstījās.
— Mēs varam jūs izglābt tikai tad, ja paši paliekam brīvi, — d'Artanjans ātri un klusu teica. — Bet, ja mēs tagad mēģināsim jūs aizstāvēt, mūs apcietinās kopā ar jums.
— Man tomēr liekas …
— Nāciet, kungi, nāciet, — d'Artanjans skaļi sacīja. — Man nav iemesla aizstāvēt šo kungu. Redzēju viņu šodien pirmo reizi, un, lai viņš pats pastāsta, kādā sakarībā — viņš nāca pieprasīt no manis īres maksu. Vai tas tiesa, Bonasjē kungs? Atbildiet!
— Tā ir skaidra patiesība, — uzrunātais atsaucās. — Bet musketiera kungs nepateica …
— Ne vārda par mani, par maniem draugiem un it īpaši par karalieni, citādi jūs pazudināsiet visus un ari pats neizglābsieties, — d'Artanjans pačukstēja nelaimīgajam sīkpreču tirgotājam. — Rīkojieties, kungi, vediet projām šo vīru!
Un d'Artanjans iegrūda pilnīgi apjukušo tirgotāju sargiem rokās, sacīdams:
— Jūs esat plukata, mans dārgais! Jūs nākat prasīt naudu 110 manis, no musketiera! Marš, uz cietumu! Kungi, es vēlreiz atkārtoju: vediet viņu uz cietumu un paturiet aiz atslēgas, cik vien ilgi iespējams, lai es pagūstu samaksāt īri.
Gūstītāji izplūda pateicības vārdos un dzīrās vest projām savu upuri.
Bet, kad viņi jau sāka iet lejā, d'Artanjans uzsita uz pleca viņu vadītājam un sacīja:
— Vai jūs neiedzertu uz manu veselību un es uz jūsējo?
Un jauneklis pasteidzās piepildīt divas glāzes ar Božansī vīnu, par kuru varēja pateikties Bonasjē devīgajai rokai.
— Tas man būs liels gods, — gūstītāju vadītājs sacīja.—Pieņemu ar pateicību.
— Tātad uz jūsu veselību, cienītais … kā jūs sauc?
— Buarenars.
— Buarenara kungs!
— Uz jūsējo, cienījamais kungs! Vai atjausiet jautāt, kā jūs sauc?
— D'Artanjans.
— Uz jūsu veselību, d'Artanjana kungs!
— Un pāri visam — uz karaļa un kardināla veselību! — it kā dziļi saviļņots, iesaucās d'Artanjans.