Gūstītāju vadonis varbūt šaubītos par d'Artanjana vārdu patiesīgumu, ja vīns būtu slikts, bet vīns bija labs, un viņš noticēja.
— Kādu nejēdzību jūs izstrādājāt? — Portoss sašutis sacīja, kad gūstītāju vadonis bija pievienojies saviem padotajiem un četri draugi palikuši vieni. — Kauns un negods! Četri musketieri atļauj arestēt nelaimīgu vīru, kas atsteidzies pie viņiem pēc palīdzības! Dižciltīgs muižnieks saskandina glāzi ar spiegu!
— Portos, — teica Aramiss, — Atoss jau tev sacīja, ka tu esi nejēga, un es pievienojos viņa domām. D'Artanjan, tu esi izcils cilvēks, un, kad tu reiz tiksi de Trevila kunga vietā, tad lūgšu, lai tu man palīdzi kļūt par klostera priekšnieku.
— Es nekā vairs nesaprotu! — Portoss iesaucās. — Tātad jūs atzīstat d'Artanjana rīcību par pareizu?
— Pie joda, protams! — teica Atoss. — Ne tikai atzīstu par pareizu, bet pat apsveicu.
— Un tagad, kungi, — d'Artanjans sacīja, nemaz nepūleda- mies Portosam izskaidrot savu rīcību, — visi par vienu un viens par visiem — tā būs mūsu devīze! Vai piekrītat?
— Bet… — Portoss iesāka.
— Pacel roku un zvēri! — Atoss un Aramiss reizē iesaucās.
Nespēdams nesekot viņu piemēram, gan klusu pie sevis lādēdamies, Portoss pacēla roku, un četri draugi vienā balsī atkārtoja d'Artanjana teiktos vārdus:
— Visi par vienu, viens par visiem.
— Labi. Un tagad katrs ejiet uz savām mājām, — d'Artanjans sacīja, it kā visu mūžu būtu tikai pavēlējis. — Un esiet uzmanīgi, jo kopš šī mirkļa mēs esam kara stāvoklī ar kardinālu.
X
SLAZDS SEPTIŅPADSMITAJĀ GADSIMTĀ
Slazds nav mūsu dienu izgudrojums. Līdzko sabiedrība veidodamās izgudroja kaut kādu policiju, šī policija izgudroja slazdu.
Tā kā mūsu lasītājiem Parīzes policijas žargons varbūt ir svešs un mēs mūsu literārajā darbā, kam nododamies jau piecpadsmit gadus, lietojam pirmo reizi šo vārdu attiecībā uz šādu iestādījumu, tad centīsimies paskaidrot, ko tas īsti nozīmē.
Kad kaut kādā mājā tiek arestēta kāda aizdomās turēta persona, par arestu nevienam nekā neizpauž un dzīvokļa pirmā istabā uzrīko lamatas: atstāj četrus piecus policistus, kas ielaiž iekšā katru, kurš klauvē, bet,tad durvis aizver un ienācēju aiztur. Tā divās trīs dienās gandrīz visi attiecīgā dzīvokļa pastāvīgie apmeklētāji nokļūst aiz restēm.
Un to, lūk, sauc par slazdu.
Arī Bonasjē kunga dzīvoklī uzrīkoja slazdu, un katru, kas tur ieradās, kardināla kunga ļaudis aizturēja un nopratināja. Pats par sevi saprotams, ka d'Artanjana kunga apmeklētāji nepiedzīvoja nekādas nepatikšanas, jo viņa dzīvoklis atradās augšējā stāvā un uz to veda atsevišķa ieeja.
Viņu gan apmeklēja tikai viņa trīs draugi musketieri. Viņi visi nodevās meklējumiem, katrs savā veidā, bet līdz šim nebija nekā atraduši, nekā atklājuši. Atoss bija aizgājis pat tik tālu, ka izjautāja de Trevila kungu, un tas, ievērojot slavenā musketiera parasto nerunīgumu, ļoti pārsteidza kapteini. Bet de Trevila kungs nekā nezināja, izņemot to, ka tanī dienā, kad viņš pēdējo reizi bija redzējis kardinālu, karali un karalieni, kardināls izskatījies ļoti noraizējies, karalis uztraukts un karalienes piesarkušās acis skaidri norādījušas, ka viņa ir raudājusi vai slikti gulējusi. Tomēr šis pēdējais apstāklis de Trevilu maz pārsteidzis, jo karaliene kopš apprecēšanās bieži pavadīja bezmiega naktis un raudāja.
De Trevila kungs atkārtoti lika Atosam pie sirds, lai viņš padevīgi kalpojot karalim un it īpaši karalienei, un lūdza, lai musketieris to pašu atgādinot arī saviem biedriem.
D'Artanjans neizkustējās no mājām. Savu istabu viņš bija pārvērtis par observatoriju. Pa logu viņš novēroja tos, kurus sagaidīja arests. Tā kā viņš bija uzlauzis grīdu, izcēlis parketa dēlīšus, tad no apakšstāva istabas, kur notika nopratināšanas, viņu atdalīja tikai plānie griesti, un viņš sadzirdēja visu, kas tika runāts starp pratinātājiem un apsūdzētām personām.
Pratināšana, pirms kuras aizturēto cilvēku rūpīgi izkratīja, gandrīz vienmēr tika formulēta šādi:
— Vai Bonasjē kundze jums uzdevusi nodot kaut ko viņas vīram vai kādai citai personai?
— Vai Bonasjē kungs jums uzdevis nodot kaut ko viņa sievai vai kādai citai personai?
— Vai viņi ir jums uzticējuši kādu noslēpumu?
«Ja viņi kaut ko zinātu, tad tā netincinātu,» d'Artanjans nodomāja. «Bet ko viņi grib izdibināt? Vai Bekingemas hercogs atrodas Parīzē un vai viņš jau saticies vai norunājis satikties ar karalieni?»
D'Artanjans apstājās pie šīs domas, un, spriežot pēc visa dzirdētā, šī doma bija diezgan ticama.
Pagaidām slazds darbojās nepārtraukti un d'Artanjana modrība neatslāba.
Otrā dienā pēc nabaga Bonasjē apcietināšanas, pulksten deviņos vakarā, kad Atoss nupat bija aizgājis, lai dotos pie de Trevila kunga, bet Planšē, kas vēl nebija uzklājis gultu, ķērās pie šī darba, pie apakšstāva durvīm atskanēja klauvējiens. Durvis tūlīt atvērās un atkal aizvērās: kāds bija iegājis slazdā.
D'Artanjans metās uz to vietu, kur grīda bija izlauzta, nogūlās uz vēdera zemē un klausījās.
Drīz vien atskanēja kliedzieni, tad vaidi, kurus, kā varēja saprast, kāds centās apslāpēt. Par pratināšanu nebija ne runas.
«Velns lai parauj! Šķiet, ka tā ir sieviete,» d'Artanjans nodomāja. «Viņa tiek izkratīta un pretojas… Tie rīkojas ar varu… Nelieši!»
D'Artanjans bija prātīgs jauneklis, tomēr viņam bija ļoti grūti savaldīties, lai neiejauktos apakšstāva istabā notiekošajā scēnā.
— Bet es jums saku, ka esmu šīs mājas saimniece! Kungi, es jums saku, ka esmu Bonasjē kundze, esmu karalienes dienestā! — nelaimīgā sieviete kliedza.
— Bonasjē kundze! — d'Artanjans nomurmināja. — Vai tiešām man būs laimējies atrast to, kuru visi meklē?
— Tieši jūs mēs gaidījām, — pratinātāji sacīja.