Sievietes balss aizvien vairāk noslāpa. Lejā atskanēja trokšņaina kņada. Acīmredzot upuris pretojās, cik nu viena sieviete var pretoties četriem vīriešiem.
— Laidiet mani… laid… — sievietes balss nomurmināja, un pēc tam bija dzirdamas tikai neartikulētas skaņas.
— Viņi tai aizbāž muti, tūlīt viņi to aizvedīs! — iesaucās d'Artanjans, uzlēkdams kājās kā uz atsperēm. — Manu zobenu! A, tas ir,man pie sāniem. Planšē!
— Jā, kungs?
— Skrien ātri un uzmeklē Atosu, Portosu un Aramisu. Kāds no visiem trim droši vien būs mājās, varbūt pat būs atgriezušies jau visi. Lai viņi paņem ieroci un nāk šurp, lai viņi steidzas. Pagaidi, nupat atcerējos: Atoss ir pie de Trevila kunga.
— Bet kurp jūs, kungs, pats dosieties?
— Izkāpšu pa logu, lai drīzāk nokļūtu lejā, — d'Artanjans atbildēja. — Tu aizbāz caurumu parketā, noslauki grīdu, izej pa durvīm un skrien, kurp tev liku.
— Kungs, ak vai, cienījamais kungs! Jūs nositīsieties! — Planšē gaudās.
— Jel klusē, tu stulbeni! — d'Artanjans uzsauca. Un, pieķēries pie palodzes, nolēca no otrā stāva, kas par laimi nebija sevišķi augsts; viņš pat neieskrambājās.
Tūlīt pat viņš pieklauvēja pie durvīm, nočukstēdams:
— Tagad es arī tikšu noķerts peļu slazdā, bet lai Dievs ir žēlīgs tiem kaķiem, kas uzdrošināsies pieskarties tādai pelei!
Tikko veseris bija noklaudzējis pie durvīm, troksnis iekšā norima, tuvojās soļi, durvis atvērās, un d'Artanjans ar atvāztu zobenu rokā iedrāzās Bonasjē kunga dzīvoklī. Durvis aizvērās, tās, bez šaubām, iedarbināja atspere.
Tad pārējie nelaimīgās Bonasjē mājas iedzīvotāji, kā arī tuvākie kaimiņi izdzirdēja negantu brēkšanu, mīdīšanos, zobenu šķindoņu un mēbeļu stumdīšanu. Un brīdi vēlāk tie, kas, trokšņa pārsteigti, bija piegājuši pie loga, lai paskatītos, kas tur īsti ir par traci, varēja redzēt, ka Bonasjē dzīvokļa durvis tika atrautas, pa tām nevis izgāja, bet izlidoja kā pārbiedēti kraukļi četri melnā ģērbušies tēvaiņi, pamezdami zemē un gar galda stūriem savu spārnu spalvas, ar citiem vārdiem sakot — apģērbu skrandas un apmetņu driskas.
Jāatzīst, ka d'Artanjans uzvarēja bez sevišķām pūlēm, jo tikai viens no policistiem bija bruņojies, un tas pats aizstāvējās vienīgi skata pēc. Trīs pārējie gan bija mēģinājuši jaunekli nosist, laizdami darbā krēslus, ķebļus un podus. Bet pietika gaskonim ar zobenu mazliet ieskrambāt šos varoņus, un dūša viņiem uzreiz saskrēja papēžos. Desmit minūšu laikā d'Artanjans viņus pilnīgi sakāva un kļuva par uzvarētāju kaujas laukā.
Kaimiņi, kas ar tanīs pastāvīgu kautiņu un sadursmju laikos parīziešiem raksturīgu aukstasinību bija atvēruši savus logus, aizvēra tos, tikko redzēja, ka četri melniei vīri aizmūk: viņi nojauta, ka pagaidām tracis beidzies.
Turklāt bija vēls, un toreiz, tāpat kā tagad, Luksemburgas pils apkaimē ļaudis mēdza agri doties pie miera.
Palicis divatā ar Bonasjē kundzi, d'Artanjans pievērsās viņai: nelaimīgā sieviete gandrīz nesamaņā gulēja atzveltnes krēslā. D'Artanjans ar ātru skatienu nopētīja Bonasjē kundzi.
Tā bija valdzinoša gadus divdesmit piecus vai divdesmit sešus veca sieviete, tumšmate ar zilām acīm, mazliet uzrauktu degun- tiņu, skaistiem zobiem un maigi rožainu sejas krāsu. Ar to tomēr izbeidzās īpašības, kuras varētu pavedināt uzskatīt viņu par augstāko aprindu dāmu. Rokas bija baltas, bet ne smalki veidotas. Tāpat arī kājas neliecināja, ka viņa būtu augstas kārtas sieviete. Par laimi d'Artanjans vēl nepaguva raizēties par šādiem sīkumiem.
Aplūkodams Bonasjē kundzi un, kā jau teicām, nonācis līdz viņas kājām, d'Artanjans ieraudzīja uz grīdas smalku batista mutautiņu, ko pēc sava paraduma pacēla. Mutautiņa stūrī bija tas pats ģerbonis, ko viņš bija redzējis uz tā mutautiņa, kura dēļ viņam ar Aramisu tikko nebija iznākusi cīņa uz dzīvību un nāvi.
Kopš tās reizes d'Artanjans skatījās ar neuzticību uz ģerboņiem rotātiem mutautiem, tāpēc, ne vārda neteikdams, viņš pacelto mutautiņu iebāza Bonasjē kundzei kabatā.
Tai mirklī Bonasjē kundze atguva samaņu. Viņa atvēra acis un šausmās paskatījās apkārt. Redzēdama, ka istaba ir tukša un viņa ir viena ar savu atbrīvotāju, Bonasjē kundze uzsmaidīdama sniedza jauneklim rokas. Viņas smaids bija ļoti valdzinošs.
— Mans kungs, — viņa ierunājās, — jūs mani izglābāt. Atļaujiet jums pateikties.
— Kundze, esmu darījis tikai to, ko manā vietā būtu darījis katrs muižnieks, — d'Artanjans sacīja. — Jums nav par ko man pateikties.
— Nē, mans kungs, nē, un es ceru pierādīt, ka neesat sniedzis pakalpojumu nepateicīgai. Bet ko gribēja šie cilvēki, kurus es sākumā noturēju par zagļiem? Un kāpēc šeit nav Bonasjē kunga?
— Šie cilvēki bija ne mazāk bīstami par zagļiem, jo viņi ir kardināla kunga aģenti. Kas attiecas uz jūsu laulāto draugu Bonasjē kungu, tad viņa šeit nav tāpēc, ka vakar tika arestēts un aizvests uz Bastīliju.
— Mans vīrs Bastīlijā! — Bonasjē kundze iesaucas. — Ak
Dievs, ko tad viņš ir nodarījis? Nabaga cilvēks — viņš taču ir pati nevainība!
Pār jaunās sieviete izbiedēto seju pārslīdēja it kā smaids.
— Ko viņš nodarījis, kundze? — d'Artanjans sacīja. — Es domāju, ka viņa vienīgais noziegums ir tas, ka viņam ir tā laime un reizē arī nelaime būt jūsu vīram.
— Mans kungs, tātad jūs zināt…
— Es zinu, kundze, ka jūs bijāt nolaupīta.
— Bet vai jūs zināt, kas bija mani nolaupījis? O, ja jūs to zināt, tad pasakiet!
— Kāds četrdesmit līdz četrdesmit piecus gadus vecs tumšma- tis ar rētu pie kreisajiem deniņiem.
— Pareizi, pareizi! Bet kā viņu sauc?
— Viņa vārdu es nezinu.
— Un mans vīrs zināja, ka esmu nolaupīta?
— Viņam ar vēstuli par to paziņoja pats nolaupītājs.