— Un vai viņam bija kādas aizdomas par šā notikuma iemeslu? — Bonasjē kundze apmulsdama jautāja.
— Man liekas, viņš uzskatīja, ka te iejaukta politika.
— Sākumā es par to šaubījos, bet tagad domāju tāpat kā viņš. Tātad krietnais Bonasjē kungs ne mirkli nešaubījās par mani…
— Nē, kundze, tieši pretēji: viņš ļoti lepojās ar jūsu saprātīgumu un it īpaši mīlestību.
Otrreiz tikko jaušams smaids pārslīdēja pār daiļās jaunās sievietes sārtajām lūpām.
— Bet kā jums izdevās izbēgt? — d'Artanjans jautāja.
— Izmantoju mirkli, kad mani atstāja vienu, un, tā kā kopš šā rīta man bija kļuvis skaidrs manas nolaupīšanas iemesls, tad ar palagu palīdzību nolaidos pa logu lejā. Cerēdama šeit sastapt savu vīru, steidzos uz šejieni.
— Lai stātos viņa aizsardzībā?
— Ak nē, es skaidri zināju, ka mans nabaga krietnais vīrs nespēj mani aizsargāt. Bet viņš varēja izdarīt mums citu pakalpojumu, tāpēc gribēju viņu brīdināt.
— Par ko?
— Tas nav mans noslēpums, tāpēc nevaru jums to atklāt.
— Piedodiet, kundze, ka atļaušos jums aizrādīt: man šķiet, šeit nav izdevīga vieta vaļsirdīgai sarunai. Policisti, kurus es padzinu, atgriezīsies ar papildspēkiem. Ja viņi mūs šeit atradīs, tad esam pazuduši. Es gan aizsūtīju pakaļ trim saviem draugiem, bet nevar zināt, vai viņi ir mājās.
— Jā, jā, jums taisnība! — Bonasjē kundze izbijusies iesaucās. — Bēgsim, glābsimies!
Pie šiem vārdiem viņa paņēma d'Artanjanu aiz rokas un strauji vilka uz durvīm.
— Bet uz kurieni bēgt? — jautāja d'Artanjans. — Kur meklēt glābiņu?
— Vispirms attālināsimies no šīs mājas un tad redzēsim.
Jaunā sieviete un jauneklis, pat neaizvēruši durvis, aizsteidzās
pa Fosuajē ielu, tad iegriezās Fosēmesjē le Prensa ielā un apstājās tikai Svētā Sulpīcija laukumā.
— Un ko mēs tagad darīsim? — d'Artanjans jautāja. — Uz kurieni lai es jūs aizvedu?
— Atzīšos, ka nezinu, ko jums atbildēt, — Bonasjē kundze sacīja. — Biju nodomājusi aizsūtīt savu vīru pie de Porta kunga, lai no viņa izzinātu, kas Luvrā norisinājies pēdējās trijās dienās un vai man nebūs bīstami tur ierasties.
— Es taču arī varu aiziet pie de Porta kunga, — d'Artanjans teica.
— Bez šaubām. Nelaime tikai viena: Bonasjē kungu Luvrā pazīst un viņu tur ielaistu, turpretī jūs nepazīst, un jums durvis būs slēgtas.
— Blēņas! — d'Artanjans atteica. — Droši vien pie kādas Luvras ieejas jums ir padevīgs durvju sargs, kas uz paroli…
Bonasjē kundze cieši paskatījās uz jaunekli.
— Ja es jums pateiktu šo paroli, — viņa sacīja, — vai jūs to tūlīt aizmirstu, tiklīdz būtu to izmantojis?
— Goda vārds, muižnieka godavārds! — d'Artanjans apliecināja tik sirsnīgi, ka par viņa solījumu nevarēja šaubīties.
— Labi, es jums ticu. Jūs droši vien esat krietns jauneklis. Varbūt jūsu nākotne atkarīga no jūsu uzticības un padevības.
— Bez solījumiem es pēc labākās sirdsapziņas darīšu, ko spēšu, lai pakalpotu karalim un sagādātu patikšanu karalienei, — d'Artanjans sacīja. — Rīkojieties ar mani kā ar draugu.
— Bet kur jūs mani pa to laiku noslēpsiet?
— Vai jums nav neviena paziņas, pie kura de Porta kungs varētu jūs uzmeklēt?
— Nē, es nevienam nevaru uzticēties.
— Pagaidiet, — d'Artanjans ieteicās. — Mēs esam netālu no Atosa dzīvokļa. Jā, pareizi.
— Kas ir šis Atoss?
— Viens no maniem draugiem.
— Bet ja viņš ir mājās un redzēs mani?
— Viņš nav mājās. Ielaidīšu jūs viņa dzīvoklī un atslēgu paņemšu līdzi.
— Un ja viņš pārnāks mājās?
— Viņš nepārnāks tik drīz, un, ja arī pārnāktu, tad viņam pateiks, ka esmu atvedis kādu sievieti un šī sieviete atrodas viņa dzīvoklī.
— Tas taču mani ļoti sakompromitēs!
_ — Vai jums nav vienalga? Jūs tur neviens nepazīst. Turklāt mēs atrodamies tādā stāvoklī, ka varam neievērot parasto pieklājību.
— Labi, iesim pie jusu drauga. Kur viņš dzīvo?
— Ferū ielā, pāris soļu no šejienes.
— Ejam.
Abi atkal steidzās tālāk. Kā d'Artanjans bija paredzējis, Atoss nebija mājās. D'Artanjans paņēma atslēgu, ko viņam kā Atosa draugam aizvien deva bez iebildumiem, uzkāpa pa kāpnēm un ieveda Bonasjē kundzi dzīvoklītī, ko esam jau agrāk aprakstījuši.
— Jūtieties kā mājās, — d'Artanjans sacīja. — Pagaidiet — kad aiziešu, ieslēdzieties un durvis atdariet tikai tad, ja dzirdēsiet šādus trīs klauvējienus. — Un viņš pieklauvēja trīs reizes: divas reizes pēc kārtas un diezgan skaļi, trešo reizi pēc brītiņa un klusāk. •
— Labi, un tagad ir mana kārta dot norādījumus, — Bonasjē kundze teica.
— Es klausos.
— Dodieties uz Luvru pie ieejas no Ešela ielas puses un prasiet pēc Zermēna.
— Labi. Un tālāk?
— Viņš jums jautas, ko jūs vēlaties, un tad atbildiet divus vārdus: Tura un Brisele. Tad viņš uzreiz izpildīs jūsu pavēli.
— Un ko lai viņam pavēlu?
— Uzmeklēt de Porta kungu, karalienes kambarsulaini.
— Un kad viņš to būs uzmeklējis un de Porta kungs ieradīsies?
— Tad atsūtiet viņu pie manis.
— Labi, bet kur un kad es jūs atkal redzēšu?
— Vai jūs ļoti gribētu mani atkal redzēt?
— Protams.
— Tad atļaujiet man par to parūpēties un neraizējieties.
— Paļaujos uz jūsu vārdu.
— Paļaujieties droši.
D'Artanjans atvadījās no Bonasjē kundzes, uzmezdams viņai aizrautīgāko skatienu, kādā vien bija iespējams iekļaut piemīlīgās sievietes sīko augumiņu. Kāpdams lejā, d'Artanjans dzirdēja, ka viņa aizslēdza durvis. Kā vēja spārniem viņš aiztrauca uz Luvru. Kad viņš no Ešela ielas puses sasniedza pils ieeju, pulkstenis sita desmit. Visi nupat aprakstītie notikumi bija norisinājušies pusstundas laikā.
Viss notika tā, kā Bonašjē kundze bija paredzējusi. Izdzirdis paroli, Zermēns palocījās. Pēc desmit minūtēm Ports ieradās durvju sarga istabiņā. īsos vārdos d'Artanjans viņam visu izstās- lija un paziņoja, kur Bonasjē kundze atrodas. Ports divas reizes atkārtoja adresi un tad steidzās uz izeju, tomēr pēc soļiem desmit strauji atgriezās.