— Jaunekli, — viņš uzrunāja d'Artanjanu, — došu jums vienu padomu.
— Kādu?
— Jums var rasties nepatikšanas sakara ar notikušo.
— Jūs domājat?
— Jā. Vai jums nav kāds draugs, kam pulkstenis ir vēlāks?
— Un tad?
— Apmeklējiet viņu, lai viņš varētu apliecinat, ka pusdesmi- tos esat bijis pie viņa. Juristi to sauc par «alibi».
D'Artanjanam padoms šķita saprātīgs. Viņš ņēma kājas pār pleciem un aizjoza pie de Trevila kunga, taču negāja vis kopā ar visiem viesistabā, bet lūdza atļauju ieiet kapteiņa kabinetā. Tā kā d'Artanjans bija pastāvīgs apmeklētājs, tad apkalpotājs viņa lūgumu izpildīja bez iebildumiem un devās paziņot de Trevila kungam, ka tā tautietim esot kas svarīgs sakāms un tādēļ viņš lūdzot audienci. Pēc minūtēm piecām de Trevila kungs ienāca kabinetā un jautāja d'Artanjanam, ar ko varot viņam pakalpot un kas viņu pavedinājis ierasties tik vēlā stundā.
— Piedodiet, mans kungs! — sacīja d'Artanjans, kas bija izmantojis brīdi, kamēr palika viens kabinetā, lai atbīdītu atpakaļ pulksteņa rādītāju par trim ceturtdaļstundām. — Es domāju, ka pulksten deviņos un divdesmit piecās minūtēs vēl nav par vēlu ierasties pie jums.
— Deviņi un divdesmit piecas minūtes! — iesaucās de Trevila kungs, paskatīdamies pulkstenī. — Tas taču nevar būt!
— Raugieties pats, tad jūs pārliecināsieties, — d'Artanjans teica.
— Pareizi, — de Trevila kungs piekrita. — Es domāju, ka ir vēlāks. Stāstiet, kas jums uz sirds.
D'Artanjans ņēmās plaši un gari stāstīt par karalieni, uzticēja de Trevilam savas bažas par viņas majestāti, paziņoja, ko bija dzirdējis par kardināla nodomiem pret Bekingemu, turklāt runādams tik mierīgi un pārliecināti, ka de Trevila kungs viņam pilnīgi noticēja, jo vairāk tāpēc, ka ari pats, kā jau savā laikā sacījām, bija pamanījis ko jaunu kardināla, karaļa un karalienes attiecībās.
Kad pulkstenis nosita desmit, d'Artanjans atvadījās no de Trevila kunga, kas pateicās viņam par sniegtajām ziņām, vēl lieku reizi piekodināja uzticīgi un padevīgi kalpot karalim un_karalienei un tad atgriezās salonā. Bet d'Artanjans, nokāpis lejā, pēkšņi atcerējās, ka aizmirsis savu spieķi, tāpēc ātri atkal uzkapa augša, iegāja kabinetā, pagrieza pulksteņa radītāju pareizaja vietā, lai nākošajā dienā neviens nekā nevarētu manīt, un tad, droši pārliecināts, ka tagad viņam būs liecinieks, kas varēs pieradīt viņa alibi, atkal nokāpa lejā un pēc brītiņa jau atradās uz ielas.
XI
INTRIGA SAMEZGLOJAS
Pēc apmeklējuma_ pie de Trevila kunga d'Artanjans, domās iegrimis, devas uz mājām, mezdams lielu līkumu.
Par ko domāja jaunais gaskonis, ka viņš tā novirzījās no īsākā ceļa un, ik brīdi palūkodamies zvaigznēs, te nopūtās, te pasmaidīja?
Viņš domāja par Bonasjē kundzi. Musketieru māceklim jaunā sieviete šķita gandrīz vai ideāla iemīļotā. Viņa bija daiļa un noslēpumaina, zināja gandrīz visas galma intrigas, un tas viesa viņas jaukajos vaibstos valdzinošas nopietnības atspulgu. Turklāt viņa šķita ne pārāk nepieejama, un nepieredzējušu mīlētāju tas neatvairāmi vilina. Tālāk, d'Artanjans bija viņu atbrīvojis no baigajiem dēmoniem, kuri jauno sievieti gribēja varmācīgi izkratīt, un šis svarīgais pakalpojums bija modinājis Bonasjē kundzē dziļu atzinību, kas tik viegli pāraug daudz maigākās jūtās.
Sapņojumos, kas uz iztēles spārniem trauc ātri kā vējš, d'Artanjans jau redzēja, ka pie viņa pienāk jaunās sievietes sūtnis un nodod vēstulīti, kas aicina uz satikšanos, un piedevām zelta va- žiņu vai briljanta gredzenu. Mēs jau teicām, ka tanīs laikos jaunie kavalieri labprāt pieņēma dāvanas no karaļa. Piebildīsim, ka morāle toreiz nebija sevišķi stingra un arī attiecībā uz savām mīļākajām jaunekļi izturējās bez sevišķas kautrēšanās. Dāmas viņiem gandrīz vienmēr atstāja vērtīgas un paliekošas atmiņas, it kā vēlēdamās pielūdzēju nepastāvīgās jūtas iekarot ar savām pastāvīgajām dāvanām.
Lauzdami sev dzīvē ceļu, jaunekļi nekaunēdamies izmantoja sieviešu palīdzību. Tās, kuras bija tikai skaistas, dāvāja savu skaistumu, un droši vien tad radās paruna, ka «pat visskaistākā meiča var dot tikai to, kas viņai ir». Tās, kuras bija bagātas, piedevām dāvāja daļu no savas naudas, un mēs varētu nosaukt labu tiesu šā galantā laikmeta varoņu, kas nebūtu tikuši ne vispirms pie uzplečiem, ne vēlāk pie uzvarām kaujas laukā, ja viņu mīļākās nebūtu piesējušas viņiem pie segliem vairāk vai mazāk piebāztus naudas zutņus.
D'Artanjana maks bija tukšs. Provinciāļa atturību, šo vieglo lako jumu, kuslo ziedu, šo dūnu aizpūta ne sevišķi tikumisko padomu vējš, kurus trīs musketieri izteica savam draugam. Pakļau- damies sava laika ērmīgajām ieražām, d'Artanjans Parīzē sāka justies kā kaujas laukā, turklāt ne citādi kā Flandrijā: viņā pusē pānieši, šajā — sieviete. Visur vajadzēja cīnīties pret naidnieku un uzlikt kontribūcijas.
Nevaram gan noliegt, ka šobrīd d'Artanjans bija cildenāku un nesavtīgāku jūtu varā. Sīkpreču tirgotājs bija viņam stāstījis, ka esot bagāts. D'Artanjanam nebija grūti aptvert, ka, dzīvojot ar lik vientiesīgu vīru, kāds bija Bonasjē kungs, sievai vajadzēja būt ģimenes galvai un noteicējai par naudasmaku. Bet tas viss nebija ietekmējis jūtas, kas modās d'Artanjanā, kad viņš bija ieraudzījis Bonasjē kundzi; mīlestības sākumam gandrīz nemaz nebija piejaukts savtīgums. Mēs sakām «gandrīz nemaz», jo apziņa, ka jauna, daiļa un gracioza sieviete ir arī bagāta, nevājina viņas iedvestās jūtas, bet spēcina.