Ar pārticību saistās daudz aristokrātisku sīkumu, kas izceļ skaistumu. Smalkas, baltas zeķītes, zīda kleita, mežģīņu apkaklīte, kājās glītas kurpītes, koša lente matos neglītu sievieti nepadarīs daiļu, toties daiļu padarīs skaistu, nemaz jau nerunājot par rokām, kas no visa tā daudz iegūst. Rokām, sevišķi sievietes rokām, jābūt bezdarbīgām, lai paliktu skaistas.
D'Artanjans, kā lasītājam labi zināms, jo mēs neesam slēpuši jaunā gaskoņa mantas stāvokli, tātad d'Artanjans nebija miljonārs. Viņš gan cerēja dienās par tādu kļūt, tomēr arī pats nedomāja, ka šī laimīgā pārvērtība varētu norisināties drīz. Pagaidām — cik šausmīgi būtu redzēt, ka iemīļotā ilgojas pēc tūkstoš niekiem, kas sagādā prieku sievietēm, un nespēt viņai uzdāvināt šos tūkstoš sīkos niekus. Ja sieviete ir bagāta, bet mīļākais nabags, tad vismaz viņa pati var sev nopirkt to, ko viņš nespēj uzdāvināt. Un, kaut gan parasti sieviete šos sīkos priekus sev sagādā ar vīra naudu, pateicību par tiem reti saņem viņš.
D'Artanjans bija kā radīts, lai kļūtu vismaigākais mīļākais, bet pagaidām viņš vēl bija padevīgs draugs. Viņa sapņojumos par nākotni līdzās iemīļotajai atradās vieta ari biedriem. Daiļā Bonasjē kundze bija tāda sieviete, ar kuru būtu glaimojoši pastaigāties pa Sendenī klajumu vai Senžermēnas gadatirgu Atosa, Portosa un Aramisa sabiedrībā, kuru priekšā viņš labprāt palielītos ar šādu iekarojumu. Pēc ilgākas pastaigas rodas ēstgriba; d'Artanjans jau labu laiku bija to pamanījis. Sad un tad varētu sarīkot omulīgas pusdienas, kuras ieturot vienā pusē saskaries ar drauga roku, otrā — ar iemīļotās kājiņu. Un, beidzot, d'Artanjans iedomājās, ka grūtos brīžos, kad stāvoklis kļūtu draudīgs, viņam būtu iespējams izglābt draugus no sprukām.
Un kā tad ar Bonasjē kungu, ko d'Artanjans bija iedzinis va- jātaju rokās, skaļā balsī atteikdamies no viņa un paklusām apsolīdamies viņu izglābt? Mums jāatzīstas lasītājiem, ka viņu d'Artanjans nemaz neatcerējās un, ja arī reizēm atcerējās, tad uzreiz nodomāja: cik labi, ka sīkpreču tirgotājs ir tur, kur viņš ir. Mīlestība ir visegoistiskākā no visām kaislībām.
Bet lai mūsu lasītāji neraizējas: ja arī d'Artanjans aizmirsis vai izliekas, ka ir aizmirsis savu mājsaimnieku, aizbildinādamies, ka nezinot, uz kurieni tas aizvests, tad mēs viņu neaizmirstam, mēs zinām, kur viņš atrodas. Tomēr pašreiz darīsim tāpat kā iemīlējies gaskonis — pie godājamā sīkpreču tirgotāja atgriezīsimies vēlāk.
Gremdēdamies sapņos par gaidāmajiem mīlas priekiem, sarunādamies ar naksnīgo debesi un uzsmaidīdams zvaigznēm, viņš devās uz augšu pa Seršmidi vai, kā to tanīs laikos sauca, pa Šasmidi ielu. Tā kā viņš atradās Aramisa mājas tuvumā, tad nodomāja, ka derētu iegriezties pie drauga, lai paskaidrotu, kādēļ sūtījis Planšē ar uzaicinājumu nekavējoties ierasties «slazdā». Ja Aramiss bija mājās, kad ieradās Planšē, tad droši vien aizsteidzās uz Fosuajē ielu, kur sastapa varbūt abus draugus, bet ne vieni, ne otri nevarēja zināt, ko tas viss nozīmē. D'Artanjans skaļi ieteicās:
— Man jādod paskaidrojums par traucējumu.
Bet klusībā viņš nodomāja, ka tā būs lieliska izdevība parunāt par mazo, glīto Bonasjē kundzi, kas jau bija piepildījusi ja ne viņa sirdi, tad vismaz domas. Ne jau no tā, kas iemīlējies pirmo reizi, var prasīt smalkjūtīgu klusēšanu. Pirmo mīlestību pavada tik vētrains prieks, ka tam jāļauj izlauzties uz āru, citādi tas noslāpētu mīlētāju.
Parīze jau kopš vairākām stundām bija iegrimusi tumsā, ielas kļuva aizvien tukšākas. Senžermēna priekšpilsētas torņos pulkstenis sita vienpadsmit. Laiks bija silts. D'Artanjans gāja pa ieliņu, kas veda pāri laukumam, kur tagad atrodas Asasa iela, dziļi ieelpodams smaržu piesātināto gaisu, ko naktsvējš atnesa no Vožirāra ielas apkaimes rasotajiem dārziem. No tālienes atplūda stingru slēģu apslāpētas dzērāju dziesmas, — tie dzīroja kādā nomales krodziņā. Nonācis ielas galā, d'Artanjans pagriezās pa kreisi. Māja, kurā dzīvoja Aramiss, atradās starp Kasēta un Ser- vandoni ielām.
Pārgājis pāri Kasēta ielai un jau saskatīdams drauga mājas durvis, virs kurām kļavas zari ar tanīs savijušos mežavīnu veidoja plašu nojumi, d'Artanjans pēkšņi ieraudzīja kaut ko līdzīgu ēnai, kas izslīdēja no Servandoni ielas Sis «kaut kas» bija ietinies apmetnī, un sākumā d'Artanjans nodomāja, ka nācējs ir vīrietis, bet drīz vien, spriežot pēc nelielā auguma, nedrošās gaitas un sīkajiem solīšiem, viņš saprata, ka tā ir sieviete. Turklāt šī sieviete šķita meklējam vajadzīgo māju, skatīdamās pacēla galvu, apstājās, gāja tālāk, atkal atgriezās. D'Artanjans jutās ieinteresēts.
«Kā būtu, ja es viņai piedāvātos pakalpot?» viņš nodomāja. « Spriežot pēc sievietes gaitas, viņa ir jauna, varbūt arī daija. Jā, l)ct sieviete, kas tik vēlā stundā viena pati iziet uz ielas, noteikti dodas pie sava iemīļotā. Sērga! Iztraucēt viņas satikšanos — tas būtu slikts pazīšanās sākums.»
Bet jaunā sieviete pa to laiku gāja tikai uz priekšu, skaitīdama mājas un logus. Starp citu, tas neprasīja ne daudz laika, ne pūļu. Tanī ielas daļā bija tikai trīs mājas un vienīgi divi logi ielas pusē. Viens no tiem bija nelielai piebūvei, kura stiepās paralēli Aramisa mājai, otrs bija paša Aramisa logs.
«Sasodīts!» nodomāja d'Artanjans, kas piepeši bija atcerējies par teoloģijas doktora brāļameitu. «Sasodīts, tas tikai būtu joks, ja šī novēlojusies dūjiņa meklētu mūsu drauga māju! Nudien, tieši tā izskatās. Mans draugs Aramis, šoreiz es uzzināšu patiesību.»
Un d'Artanjans, cik vien iespējams sarāvies, paslēpās vistumšākajā ielas kaktā līdzās akmens solam, kas atradās kādā iedobumā.