Jaunā sieviete tuvojās. Par to, ka viņa ir jauna, liecināja ne tikai vieglā gaita; sieviete ieklepojās, un d'Artanjans dzirdēja, ka viņas balss skanēja spirgti. Jauneklis nodomāja, ka klepus droši vien ir norunāta zīme.
Vai nu viņa bija ar līdzīgu signālu saņēmusi atbildi, vai arī bez citu palīdzības nākusi pie pārliecības, ka ir sasniegusi mērķi, bet pēkšņi jaunā sieviete noteiktiem soļiem piegāja pie Aramisa loga un trīs reizes ar vienādiem starplaikiem pieklauvēja ar saliektu pirkstu pie aizvirtņa.
— Pie Aramisa loga! — d'Artanjans nomurmināja. — Ak jūs, svētuļa kungs! Te nu mēs redzam, kā jūs studējat teoloģiju!
Tikko bija atskanējuši trīs klauvējieni, logs iekšienē atvērās un aizvirtņu spraugās pavīdēja gaisma.
— Tā, tā! — ieteicās d'Artanjans, kas noklausījās nevis pie durvīm, bet pie loga. — Apmeklējums bija gaidīts. Tūlīt aizvir- tņus atvērs, un dāma iekāps pa logu. Lieliski!
Bet viņam par lielu pārsteigumu, aizvirtņi palika aizvērti. Vēl vairāk: gaisma, uz mirkli pavīdējusi, izdzisa, un viss atkal ieslīga tumsā.
D'Artanjans nolēma, ka tā tas ilgi nevar palikt, un turpinaja vērīgi skatīties un klausīties.
Viņam bija taisnība: pēc dažām sekundēm iekšienē atskanēja divi īsi klauvējieni.
Jaunā sieviete no ielas atbildēja ar vienu klauvējienu, un tad aizvirtņi pavērās.
Varat iedomāties, kā d'Artanjans sasprindzināja redzi un dzirdi. Diemžēl gaismas avots bija ienests blakusistabā. Tomēr jaunekļa acis bija paguvušas pierast pie tumsas. Turklāt mēdz apgalvot, ka gaskoņi, tāpat kā kaķi, varot nakti redzēt.
Tā ari d'Artanjans saredzēja, ka jaunā sieviete izvilka no kabatas baltu vīstoklīti un strauji atritināja to. Izrādījās, ka tas bija mutautiņš. Atlocījusi to, viņa noradīja savam sarunas biedram uz mutautiņa stūri.
D'Artanjans atcerējās mutautiņu, ko bija atradis pie Bonasjē kundzes kājām, un tad to, ko bija atradis pie Aramisa kājām.
«Velns lai parauj, ko tie mutautiņi īsti nozīmē?»
No tas vietas, kur d'Artanjans stāvēja, viņš nevarēja saredzēt Aramisa seju,_ bet bija pārliecināts, ka ar dāmu, kas atradās uz ielas, sarunājās viņa draugs. Ziņkārība uzvarēja piesardzību, un, izmantodams to apstākli, ka abas aprakstītās scēnas darbojošās personas likās pilnīgi iegrimušas mutautiņa aplūkošanā, d'Artanjans pameta savu slēptuvi un strauji kā zibens, tomēr pavisam klusītēm, pārskrēja pāri ielai un pieplaka pie mājas sienas izliekuma, no kurienes varēja pilnīgi pārredzēt Aramisa istabu.
Tur ieskatījies, viņš tikko neiekliedzās aiz pārsteiguma: ar naksnīgo viešņu sarunājās nevis Aramiss, bet kāda sieviete. Diemžēl tumsā d'Artanjans varēja izšķirt tikai viņas auguma apveidu, bet ne sejas vaibstus.
Sai mirklī sieviete, kas atradās istabā, izvilka no kabatas citu mutautiņu un apmainīja pret to, ko bija rādījusi atnācēja. Tad abas sievietes pārmija savā starpā dažus vārdus. Pēc tam aizvirtņi atkal aizvērās. Sieviete, kas stāvēja uz ielas, pagriezās un trīs četru soļu attālumā pagāja garām d'Artanjanam, uzvilkdama dziļi pār seju kapuci. Bet bija jau par vēlu, d'Artanjans paguva ieraudzīt, ka tā ir Bonasjē kundze.
Bonasjē kundze! Aizdomas, ka tā ir viņa, d'Artanjanam bija modušās jau tad, kad viņa bija izvilkusi no kabatas mutautiņu. Bet bija šķitis pārāk neticami, ka Bonasjē kundze, aizsūtījusi pakaļ de Porta kungam, lai tas pavadītu viņu uz Luvru, pulksten pusdivpadsmitos naktī viena pati skraidītu pa Parīzes ielām, riskēdama no jauna krist gūstā.
Tātad te vajadzēja būt kādam ļoti svarīgam iemeslam. Un kas ir svarīgs divdesmit piecus gadus vecai sievietei? Mīlestība.
Bet vai viņa uzņēmās šādu risku sevis pašas vai kādas trešās personas labā? Šis jautājums tirdīja d'Artanjanu, kam greizsirdības dēmons jau krimta sirdi, it kā jauneklis būtu daiļās sievietes mīļākais.
Starp citu, bija kāds gluži vienkāršs ceļš, kā pārliecināties, kurp devās Bonasjē kundze: vajadzēja viņai sekot. Tas patiesi Inja tik vienkārši, ka d'Artanjans darīja to pavisam neapzinīgi un bez pārdomāšanas.
Bet Bonasjē kundze, pamanījusi jaunekli, kas atdalījās no sienas kā statuja no nišas, un ,dzirdēdama viņa soļus aiz muguras, klusu iekliedzās un metās bēgt.
D'Artanjans dzinās viņai pakaļ. Viņš bez grūtībām panāca sievieti, kuru garais apmetnis ļoti kavēja. Nelaimīgā bija kļuvusi pavisam bezspēcīga — ne aiz noguruma, bet aiz bailēm, un, kad d'Artanjans viņai uzlika roku uz pleca, viņa pakrita uz viena ceļgala un aizžņaugtā balsī izdvesa:
— Nogaliniet mani, ja gribat, bet es nekā neteikšul
Apskāvis viņas augumu, d'Artanjans pacēla jauno sievieti un,
juzdams, ka viņa ir tuvu nesamaņai, steidzās nabadzīti nomierināt, apliecinādams viņai savu padevību. Šādus apliecinājumus viņa nevērtēja augsti, jo tos var izteikt arī ar visļaunāko nodomu, bet balss, kas tos izteica, bija viss. Jaunajai sievietei šī balss likās pazīstama. Viņa atvēra acis, paskatījās uz vīrieti, kas bija viņu tik ļoti pārbaidījis, un, pazinusi d'Artanjanu, aiz prieka iekliedzās.
— O, tas esat jūs! — viņa sacīja. — Paldies Dievam!
— Jā, tas esmu es, — atsaucās d'Artanjans. — Pats Dievs mani sūtījis būt nomodā par jums.
— Vai tādēļ jūs man sekojāt? — koķeti pasmaidīdama, iejautājās jaunā sieviete, atguvusi savu parasto šķelmību. Viņas bailes bija izgaisušas tai pašā mirklī, kad viņa pazina draugu cilvēkā, ko bija uzskatījusi par ienaidnieku.
— Nē, atzīšos, ka ne, — d'Artanjans teica. — Gadījums noveda mani jūsu ceļā. Redzēju kādu sievieti klaudzinām pie mana drauga loga …
— Pie jūsu drauga loga? — Bonasjē kundze viņu pārtrauca.
— Bez šaubām! Aramiss ir viens no maniem labākajiem draugiem.
— Aramiss? Kas viņš ir?
— Neizliecieties! Vai gribat apgalvot, ka nepazīstat Aramisu?
— Pirmo reizi dzirdu šo vārdu.
— Tātad jūs pirmo reizi ieradāties pie šīs mājas?