— Protams.
— Un jūs nezinājāt, ka tanī dzīvo kāds jauneklis?
— Nē.
— Kads musketieris?
— Nezināju.
— Tātad jūs nemeklējāt viņu?
— Nekādā ziņā ne. Jūs taču pats skaidri redzējāt, ka es sarunājos ar sievieti.
— Tas tiesa. Vai šī sieviete ir Aramisa draudzene?
— To es nezinu.
— Bet viņa taču dzīvo pie Aramisa?
— Tā nav mana darīšana.
— Kas viņa ir?
— Piedodiet, bet tas nav mans noslēpums.
— Dārgā Bonasjē kundze, jūs esat burvīga, bet tai pašā laikā visnoslēpumainākā sieviete…
— Vai no tā ko zaudēju?
— Nē, tieši otrādi, jūs esat valdzinoša.
— Tad sniedziet man roku.
— Labprāt. Un tālāk?
— Tālāk, pavadiet mani.
— Uz kurieni?
— Uz turieni, kurp es eju.
— Un kurp jūs ejat?
— To jūs redzēsiet, jo aizvedīsiet mani līdz durvīm.
— Vai man vajadzēs jūs uzgaidīt?
— Tas būs lieki.
— Jūs atgriezīsieties viena?
— Varbūt jā, varbūt nē.
— Vai cilvēks, kas jūs pavadīs, būs vīrietis vai sieviete?
— Es vēl nezinu.
— Bet es uzzināšu!
— Kā tā?
— Es pagaidīšu, lai redzētu, ar ko jūs iznāksiet.
— Tādā gadījumā — ardievu!
— Kā tā?
— Jūs vairs neesat man vajadzīgs.
— Bet jūs taču pati lūdzāt…
— Godavīra palīdzību, nevis spiega uzraudzību.
— Šis vārds ir par asu.
— Kā tad lai nosauc cilvēku, kas seko kādam pret tā gribu?
— Par ziņkārīgu.
— Šis vārds ir par maigu.
— Kundze, es redzu, ka man jāpadodas jūsu gribai.
— Kāpēc jūs pats sev laupījāt nopelnu un nedarījāt tā uzreiz?
— Vai nožēlošana nav nopelns?
— Un jūs patiesi nožēlojat?
— Es pats īsti nezinu. Bet vienu es zinu skaidri: apsolos darīt visu, ko vien vēlaties, ja atļausiet jūs pavadīt līdz turienei, uz kurieni ejat.
— Un pēc tam jūs mani atstāsiet?
— Jā.
— Un nemēģināsiet novērot, ar ko es iznākšu?
— Nē.
— Goda vārds?
— Muižnieka godavārds.
— Tad atjaujiet man atbalstīties uz jūsu rokas, un iesim.
D'Artanjans piedāvāja Bonasjē kundzei roku, viņa atbalstījās
uz tās, pa pusei smaidīdama, pa pusei vēl trīsēdama aiz pārdzīvotajām izbailēm, un abi devās uz augšu pa Arpa ielu. Te jaunā sieviete atkal šķita vilcināmies, kā bija darījusi jau Voži- rāra ielā, bet tad acīmredzot pēc kādām zīmēm bija pazinusi vajadzīgās durvis. Pieiedama pie tām, viņa sacīja:
— Tagad, mans kungs, esam galā. Tūkstoškārt pateicos par jūsu laipno palīdzību, kas mani paglāba no daudzām briesmām, kuras man vienai būtu draudējušas. Tagad ir pienācis mirklis, kad jums jāizpilda savs solījums, jo esmu sasniegusi mērķi.
— Vai atgriežoties jums vairs nebūs ne no kā jābaidās?
— Varbūt vienīgi no zagļiem.
— Vai tad tas nav nekas?
— Ko tie man varētu atņemt? Naudas man nav līdzi.
— Jūs aizmirstat skaisto, izšūto mutautiņu.
— Kuru?
— To, ko atradu pie jūsu kajam un iebāzu jums kabatā.
— Kļūsiet, nelaimīgais, jel kļūsiet! — jaunā sieviete iesaucās. — Vai gribat mani pazudināt?
— Tagad jūs pati redzat, ka jums vēl draud briesmas, ja pat viens vienīgs vārds jūs jau biedē, un jūs atzīstat, ka jūs būtu pazudināta, ja kāds izdzirdētu šo vārdu. Patiesi, kundze, — d'Artanjans iesaucās, satverdams viņas roku un uzmezdams viņai dedzīgu skatienu, — esiet vajsirdīgāka un uzticieties man! Vai jūs neesat izlasījusi manās acīs, ka pret jums manā sirdī ir tikai padevība un līdzjūtība?
— Tam es ticu, — Bonasjē kundze atteica. — Tāpēc es jums uzticētu katru savu noslēpumu, bet atklāt citu noslēpumus es nevaru.
— Labi, tad es pats tos atklāšu, — d'Artanjans sacīja. — Tā kā šie noslēpumi var ietekmēt jūsu dzīvi, tad man tie jāizdibina.
— Piesargieties to darīt! — jaunā sieviete iesaucās tik nopietni, ka d'Artanjans nevijus notrīsēja. — Neiejaucieties nekur, necentieties man palīdzēt veikt man uzliktos pienākumus. To es izlūdzos no jums simpātiju vārdā, kuras esmu jums iedvesusi, tā pakalpojuma vārdā, kuru esat man izdarījis un ko es nekad neaizmirsīšu. Ticiet maniem vārdiem. Nedomājiet vairs par mani, es jums vairs neeksistēju, izturieties tā, it kā mani nekad nebūtu redzējis.
— Vai Aramisam jādara tāpat kā man, kundze? — d'Artanjans aizvainots jautāja.
— Nu jau otro trešo reizi jūs minat šo vārdu, bet es jums sacīju, ka nepazīstu šādu cilvēku.
— Jūs nepazīstat cilvēku, pie kura slēģa jūs klaudzinājāt? Piedodiet, kundze, tik lētticīgs es neesmu!
— Atzīstieties, ka esat izgudrojis šo personu, lai pavedinātu mani uz vaļsirdību.
— Es, kundze, nekā neesmu izgudrojis un runāju skaidru patiesību.
— Un jūs apgalvojat, ka tanī mājā dzīvo kāds jūsu draugs?
— Es to apgalvoju un atkārtoju trešo reizi: tanī mājā dzīvo mans draugs, un viņa vārds ir Aramiss.
— Tas viss vēlāk noskaidrosies, — jaunā sieviete nomurmināja. — Bet tagad, mans kungs, lūdzu klusējiet.
— Ja jūs varētu ieskatīties manā sirdī, — d'Artanjans sacīja, — jūs tanī redzētu tik lielu ziņkārību, ka apžēlotos par mani, un tik lielu mīlestību, ka šai pašā mirklī apmierinātu manu ziņkārību. No tiem, kas jūs mīl, nevajag baidīties.
— Mans kungs, jūs pārāk ātri runājat par mīlestību! — galvu purinādama, teica jaunā sieviete.
— Tāpēc, ka iemīlējos ātri un pirmo reizi mūžā, jo man vēl nav divdesmit1 gadu.
Jaunā sieviete slepus paskatījās uz d'Artanjanu.
— Klausieties, esmu jau uz pēdām, — viņš sacīja. — Pirms trim mēnešiem man tikko neiznāca divkauja ar Aramisu tieši dēļ tāda paša mutautiņa kā tas, ko jūs rādījāt sievietei, kas atradās viņa istabā. Esmu pārliecināts, ka mutautiņā bija tas pats ģerbonis.