— Mans kungs, zvēru jums, ka jūs mani nogurdināt ar saviem jautājumiem, — jaunā sieviete sacīja.
— Bet padomājiet, kundze, jo jūs taču esat tik saprātīga: ja šis mutautiņš būtu atrasts pie jums, kad jūs bijāt aizturēta, — vai tas jūs nekompromitētu?
— Kāpēc, vai tie nav mani iniciāļi? K. B. — Konstance Bonasjē.
— Vai arī Kamilla de Bua-Trasī.
— Klusējiet, mans kungs, vēlreiz jums lieku pie sirds: klusējiet! Ja jūs nebiedē briesmas, kas draud man, tad padomājiet, ka arī jums draud briesmas.
— Man?
— Jā, jums. Par to, ka jūs mani pazīstat, ir apdraudēta jūsu brīvība un pat dzīvība.
— Tādā gadījumā es jūs vairs neatstāšu.
— Mans kungs, — lūdzoši izstiepdama rokas pret d'Artanjanu, ierunājās Bonasjē kundze, — mans kungs, debesu vārdā, piesaukdama pie jūsu karavīra un muižnieka goda, lūdzu jūs, ejiet projām! Dzirdiet, pulkstenis jau sit divpadsmit — šajā stundā mani gaida.
— Cienījamā kundze, — d'Artanjans palocīdamies sacīja,—ja ta lūdz, tad es nespēju atteikt. Neraizējieties, es aizeju.
— Un jūs man nesekosiet, nenovērosiet?
— Tūlīt pat atgriezīšos mājās.
— Es zināju, ka jūs esat godavīrs! — iesaucās Bonasjē kundze, sniegdama viņam vienu roku, bet otru uzlikdama uz vese- līša, kas karājās pie nelielām, iedobumā iekļautām durvīm.
D'Artanjans satvēra pasniegto roku un to dedzīgi noskūpstīja.
— Ak, kaut es jūs nekad nebūtu ieraudzījis! — d'Artanjans iesaucās rupjā vientiesībā, ko sievietes nereti vērtē augstāk par laipniem glaimiem, jo tā ļauj ieskatīties domu dziļumos un pierāda, ka jūtas ņem pārsvaru pār saprātu.
— Nu nē, — Bonasjē kundze ieteicās gandrīz maigā balsī, paspiezdama roku d'Artanjanam, kurš vēl joprojām nebija palaidis vaļā viņas roku, — nē, es tā nevaru sacīt, jo, kas neizdevās šodien, var izdoties nākamībā. Varbūt kādā jaukā dienā, kad būšu atbrīvota no klusēšanas, es apmierināšu jūsu ziņkārību!
— Un vai to pašu var cerēt arī mana mīlestība? — d'Artanjans sajūsmā iesaucās.
— Šai ziņā nevēlos saistīties. Tas būs atkarīgs no jūtām, kādas jūs spēsiet man iedvest.
— Tātad šodien, kundze …
— Šodien, mans kungs, esmu vēl tikai pateicīga.
— Jūs esat pārāk valdzinoša, — d'Artanjans skumji sacīja, — un manu mīlu noraidāt.
— Nē, bet pagaidām pieņemu tikai jūsu cēlsirdību. Tomēr ticiet, ka ir cilvēki, kas neaizmirst savus solījumus.
— O, jūs darāt mani par laimīgāko vīrieti pasaulē! Tikai neaizmirstiet šo vakaru, atcerieties savu solījumu.
— Neraizējieties, kad pienāks laiks, es atcerēšos visu. Bet tagad ejiet, debesu vārdā, jel ejiet! Es tiku gaidīta tieši divpadsmitos, un nu jau esmu nokavējusies.
— Piecas minūtes.
— Jā, bet zināmos apstākļos piecas minūtes šķiet pieci gadsimti.
— Kad cilvēks mīl.
— Kāpēc jūs domājat, ka mani negaida kāds iemīlējies?
— Jūs gaida kāds vīrietis? — d'Artanjans iesaucās.
— Atkal sāksies ķilda, — ieteicās Bonasjē kundze, un viņas lūpās pavīdēja smaids, kas pauda arī nepacietību.
— Nē, nē, es eju, es steidzos. Es jums ticu un vēlos, lai jūs ticētu manai padevībai, kaut arī šī padevība būtu līdzīga muļķībai. Palieciet sveika, kundze, ardievu!
Un, it kā nespēdams atlaist vaļā Bonasjē kundzes roku, viņš atrāvās no tās un skriešus aizsteidzās, bet jaunā sieviete satvēra veserīti un pieklauvēja pie durvīm tāpat kā iepriekš pie slēģiem: trīs reizes, lēni, ar vienādiem starplaikiem. Sasniedzis ielas krustojumu, d'Artanjans atskatījās: durvis atvērās, aizvērās, un sīkpreču tirgotāja daiļā sieva bija pazudusi.
D'Artanjans devās tālāk. Viņš bija solījies neizsekot Bonasjē kundzei un, kaut arī viņas dzīvība būtu atkarīga no tās vietas, kur viņa iegāja, vai no personas, kura viņu pavadīs, d'Artanjans tik un tā būtu steidzies uz mājām, jo bija devis vārdu, ka to darīs. Pēc piecām minūtēm viņš jau sasniedza Fosuajē ielu.
— Nabaga Atoss, — jaunais gaskonis murmināja. — Viņš droši vien nesaprot, ko tas viss nozīmē. Viņš būs aizmidzis, mani gaidīdams, vai arī atgriezies savās mājās, kur viņam būs pastāstīts, ka viņa dzīvoklī bijusi sieviete. Atosa dzīvoklī sieviete! Kaut gan viena bija ari Aramisa dzīvoklī, — d'Artanjans turpināja. — Viss ir ļoti neparasti, un es labprāt gribētu zināt, kā tas beigsies.
— Slikti, cienītais kungs, slikti, — atbildēja kāda balss, un d'Artanjans pazina, ka runātājs ir Planšē. Skaļi sarunādamies pats ar sevi, kā dažkārt atgadās, kad cilvēks ir par kaut ko ļoti noraizējies, d'Artanjans nemanot bija iegriezies koridorā, kura galā atradās kāpnes, kad veda uz viņa istabu.
— Kā slikti? Ko tu, nejēga, ar to gribi sacīt? — d'Artanjans noprasīja. — Kas tad ir noticis?
— Dažādas nelaimes.
— Kādas?
— Pirmkārt, arestēts Atosa kungs.
— Atoss arestēts! Kāpēc?
— Viņu atrada jūsu istabā un noturēja par jums.
— Un kas viņu arestēja?
— Sargi. Tos atveda melnie vīri, kurus jūs aiztrencāt.
— Kāpēc tad Atoss nepateica savu vārdu? Kāpēc nepaskaidroja, ka nekā nezina par notikušo traci?
— To viņš nedarīja. Tieši otrādi, cienītais kungs, pienācis pie manis, viņš pačukstēja: «Pašreiz brīvība vajadzīga tavam kungam, nevis man, jo viņš zina visu un es nezinu nekā. Tie iedomāsies, ka aizturējuši viņu, un tā viņam būs laiks rīkoties. Pēc trim dienām pateikšu, kas es esmu, un tiem vajadzēs mani atbrīvot.»
— Bravo, Atos! Cēlā sirds, — d'Artanjans jūsmoja. — šāda rīcība viņam raksturīga. Ko tad tie spiegi darīja?
— Četri aizveda Atosa kungu nezin uz kurieni, uz Bastīliju vai Forleveku. Divi palika šeit un kopā ar melnajiem vīriem izkratīja malu malas un paņēma visus papīrus. Un beidzot vēl divi pa visu kratīšanas laiku stāvēja pie ārdurvīm sardzē. Kad viņi bija savu padarījuši, visi aizgāja un pameta māju tukšu un durvis vaļā.