— Bet Portoss un Aramiss?
— Nesastapu viņus mājās, viņi neatnāca.
— Bet viņi var kuru katru mirkli ierasties, jo tu taču liki pateikt, ka es viņus gaidu?
— Jā, cienītais kungs.
— Labi, tad nekusties ne soli no šejienes. Ja viņi atnāktu, lad izstāsti, kas te notika, un pasaki, lai viņi uzgaida mani «Priežu čiekurā». Seit uzkavēties būtu bīstami, jo iespējams, ka māja tiek novērota. Steigšos pie de Trevila kunga paziņot par notikušo un tad uzmeklēšu viņus krodziņā.
— Labi, cienītais kungs.
— Bet tu te paliksi? Vai tev nebūs bail? — d'Artanjans jautāja, gribēdams iedrošināt savu sulaini.
— Esiet, kungs, bez bažām, — Planšē atbildēja. — Jūs mani vēl nepazīstat. Es esmu drošsirdīgs, kad saņemos. Galvenais man ir saņemties. Neaizmirstiet, ka esmu pikardietis.
— Lieliski! Tātad norunāts: tu drīzāk mirsi, nekā pametīsi savu posteni, — d'Artanjans sacīja.
— Jā, kungs, un nav nekā tāda, ko es nedarītu, lai pierādītu jums savu uzticību.
«Jauki!» d'Artanjans nodomāja. «Acīmredzot metode, kuru lietoju pret šo puisi, noteikti ir derīga. Vajadzības gadījumā tā būs atkal jāizmanto.»
Cik vien ātri jaudāja daudzajos skrējienos pagurušās kājas, d'Artanjans steidzās uz Kolombjē ielu.
De Trevila kungs nebija mājās. Viņa rota bija sardzē Luvrā. Viņš atradās kopā ar savu rotu Luvrā.
D'Artanjanam katrā ziņā vajadzēja satikt de Trevila kungu, lai paziņotu viņam par notikumiem. D'Artanjans nolēma mēģināt iekļūt Luvrā. Dez Esāra kunga gvardistu uniformai, kas jauneklim bija mugurā, vajadzēja noderēt par caurlaidi.
Viņš gāja pa mazo Augustīna ielu, tad nogriezās gar krastmalu uz Jaunā tilta pusi. Mirkli ienāca prātā doma pārcelties ar prāmi, bet, jau nokāpis lejā pie pārceltuves, viņš automātiski iebāza roku kabatā un attapās, ka nav naudas ar ko samaksāt pārcēlājam.
Sasniedzis Genego ielu, viņš ieraudzīja, ka no Dofena ielas iznāca divi cilvēki, kuru gaitā kaut kas pārsteidza d'Artanjanu. Viens no nācējiem bija vīrietis, otrs — sieviete.
Sieviete augumā ļoti atgādināja Bonasjē kundzi, un vīrietis bija pārsteidzoši līdzīgs Aramisam.
Turklāt sieviete bija ietinusies melnā apmetnī, kāds d'Artanjanam bija palicis atmiņā, redzēts uz loga aizvirtņu fona Vožirāra ielā un uz durvju fona Laharpa ielā.
Vīrietis bija ģērbies musketieru uniformā.
Apmetņa kapuci sieviete bija uzvilkusi virs acīm, un vīrietis turēja sejai priekšā mutautiņu. Sāda piesardzība norādīja, ka abi vēlējās palikt nepazīstami.
Viņi uzgāja uz tilta. Turpat vajadzēja iet arī d'Artanjanam, jo viņš devās uz Luvru. D'Artanjans viņiem sekoja.
Drīz vien d'Artanjans jutās pārliecināts, ka sieviete ir Bonasjē kundze, bet vīrietis Aramiss.
Uzreiz viņa sirdī uzliesmoja greizsirdības modinātās aizdomas.
Viņš jutās divkārt pievilts: no drauga un no tās, kuru jau mīlēja kā savu mīļāko. Bonasjē kundze bija viņam zvērējusi pie visiem svētajiem, ka nepazīstot Aramisu, un pēc ceturtdaļstundas viņš redz jauno sievieti ejot zem rokas ar Aramisu.
D'Artanjans ne mirkli neapdomāja, ka sīkpreču tirgotāja daiļo sievu pazīst tikai trīs stundas, ka viņa nav tam parādā nekā vairāk kā tikai mazliet pateicības par atbrīvošanu no melno vīru ķetnām un ka viņa nav tam nekā solījusi. Jauneklis jutās kā aizvainots mīļākais, pievilts un apsmiets. Aiz dusmām viņam iesitās sejā asinis, viņš noņēmās tūlīt pat visu noskaidrot.
Abi gājēji bija pamanījuši, ka viņiem tiek sekots, un viņi pielika soli. D'Artanjans gandrīz skriešus aizsteidzās viņiem garām, tad apgriezās, devās pretī un sadūrās ar abiem pie Samarietes statujas, ko apspīdēja laterna, kas apgaismoja visu šo tilta daļu.
D'Artanjans nostājās viņiem priekšā, un arī viņi bija spiesti apstāties.
— Kungs, ko jūs vēlaties? — soli atkāpdamies, iejautājās musketieris, kura svešādā izruna pierādīja d'Artanjanam, ka sava pieņēmuma vienā daļā viņš maldījies.
— Tas nav Aramiss! — d'Artanjans iesaucās.
— Nē, mans kungs, nav Aramiss. Spriežot pēc jūsu izsauciena, jūs mani esat noturējis par kādu citu, tāpēc es jums piedodu.
— Jūs man piedodat! — izsaucās d'Artanjans.
— Jā, — nepazīstamais atteica. — Tāpēc laidiet mūs garām, jo mums nav nekā kopīga.
— Jums taisnība, kungs, — d'Artanjans sacīja, — ar jums man nav nekā kopīga, toties ar jūsu dāmu.
— Ar manu dāmu? Jūs viņu nepazīstat, — svešais teica.
— Jūs maldāties, kungs, es viņu pazīstu.
— Mans kungs, — Bonasjē kundze pārmetoši ierunājās,—jūs man devāt karavīra un muižnieka godavārdu, cerēju, ka varēšu uz to paļauties.
— Un es, kundze, — d'Artanjans apjucis nomurmināja,—jūs
man solījāt…
— Lūdzu, kundze, — svešais sacīja, piedāvādams Bonasjē kundzei atbalstam savu roku, — un iesim tālāk.
Apjucis, izbiedēts un nokaunējies par notikušo, d'Artanjans, rokas uz krūtīm sakrustojis, palika stāvot musketierim un Bonasjē kundzei ceļā.
Tad musketieris paspēra pāris soļu uz priekšu un nobīdīja d'Artanjanu pie malas.
D'Artanjans atlēca atpakaļ un izrāva zobenu. Tai pašā mirklī nepazīstamais strauji izrāva savējo.
— Milord, debesu vārdā! — iesaucās Bonasjē kundze, mezdamās vidū starp abiem pretiniekiem un satverdama viņu zobenus.
— Milords! — d'Artanjans atkārtoja, pēkšņi visu sapratis. — Milords! Piedodiet, kungs, bet vai jūs būtu …
— Milords Bekingemas hercogs, — Bonasjē kundze klusu sacīja. — Un tagad jūs varat mūs visus pazudināt.
— Milord un jūs, kundze, piedodiet, tūkstoškārt lūdzu, atvainojiet, bet es mīlu, milord, un biju greizsirdīgs. Jūs, milord, zināt, ko nozīmē mīlēt, tāpēc piedodiet man un sakiet, kā es varētu atdot savu dzīvību jūsu žēlastības labā.