— Jūs esat drošsirdīgs jauneklis, — Bekingems teica, sniegdams d'Artanjanam roku, ko tas bijīgi paspieda. — Jūs piedāvājat man savus pakalpojumus, es tos pieņemu. Sekojiet mums soļu divdesmit attālumā līdz Luvrai un, ja kāds mums uzglūnētu, tad nogaliniet to!
D'Artanjans ar kailu zobenu rokā palaida Bonasjē kundzi un hercogu divdesmit soļus pa priekšu un tad sekoja viņiem, gatavs burtiski izpildīt Kārļa I dižciltīgā un elegantā ministra pavēli.
Par laimi jaunajam varonim tovakar neradās iespēja pierādīt hercogam savu padevību, un jaunā sieviete ar iznesīgo musketieri netraucēti iegāja pa Ešela ielas ieeju Luvrā.
D'Artanjans devās uz «Priežu čiekuru», kur sastapās ar Portosu un Aramisu, kas viņu gaidīja. Sīkāk nepaskaidrojis, kādēļ viņš tos traucējis, d'Artanjans tikai pateica, ka pats esot nokārtojis lietu, kuras veikšanai domājis, ka būšot vajadzīga draugu palīdzība.
Un tagad, aizrāvušies stāstījumā, ļausim mūsu trim draugiem atgriezties katram savās mājās un sekosim pa Luvras koridoriem Bekingemas hercogam un viņa vedējai.
XII
ŽORZS VILJE, BEKINGEMAS HERCOGS
Bonasjē kundze un hercogs iekļuva Luvrā bez grūtībām. Bonasjē kundzi šeit pazina kā viņas augstībai padotu personu. Hercogs bija tērpies de Trevila kunga musketieru uniformā, kuri, kā jau teicam, tovakar pilī bija sardzē. Turklāt Zermēns bija akli padevīgs karalienei, un, ja kas atgadītos, Bonasjē kundze tiktu apvainota, ka ievedusi Luvrā savu mīļāko. Ar to viss izbeigtos. Bonasjē kundze uzņemtos vainu, viņas labā slava nenoliedzami būtu zudusi, bet ko gan nozīmē šīspasaules varenajiem kādas sīkas bodnieka sievas labā slava?
Nokļuvuši pagalmā, hercogs un jaunā sieviete gāja gar mūra sienu kādus pārdesmit soļus. Tad Bonasjē kundze pagrūda kādas kalpotāju durvis, kas parasti dienā bija vaļā, bet naktī tika aizslēgtas. Durvis atvērās. Abi iegāja iekšā. Viņi atradās pilnīgā tumsā, bet Bonasjē kundze pazina katru kaktiņu, katru eju šai Luvras daļā, kas bija domāta majestāšu svītai. Aizslēgusi aiz muguras durvis, viņa paņēma hercogu aiz rokas, taustīdamās paspēra dažus soļus, satvēra margas, ar kāju sameklēja pakāpienu un tad devās augšā pa kāpnēm. Hercogs saskaitīja divus stāvus. Pēc tam Bonasjē kundze pagriezās pa labi, gāja pa garu gaiteni, nokāpa stāvu zemāk, atslēdza kādas durvis, iebīdīja hercogu istabā, ko apgaismoja tikai naktslampiņa, un sacīja:
— Uzkavējieties šeit, milord hercog, pie jums atnāks.
Tad viņa pa tām pašām durvīm izgāja un aizslēdza tās, tā ka hercogs vārda pilnā nozīmēja bija sagūstīts.
Nevar nepieminēt, ka Bekingemas hercogs, būdams šeit gluži viens un atšķirts no visas pasaules, tomēr ne mirkli neizjūta bailes. Viena no viņa rakstura spilgtākajām īpašībām bija piedzīvojumu kāre un tieksme pēc romantikas. Ne pirmo reizi bezbailīgais, pārgalvīgais, uzņēmīgais vīrs riskēja savu dzīvību līdzīgos apstākļos. Uzzinājis, ka Austrijas Annas vēstule, kas bija pavedinājusi viņu atsteigties uz Parīzi, bijusi viltota, lai ievilinātu viņu lamatās, hercogs vis neatgriezās uz Angliju, bet, izmantodams radušos stāvokli, darīja zināmu karalienei, ka neaizbraukšot, pirms nebūšot redzējis viņas majestāti. Sākumā karaliene bija viņu noteikti noraidījusi, bet galu galā sākusi bažīties, ka hercogs, izmisis par noraidījumu, neizdara kādu neprātību. Tad viņa bija nolēmusi pieņemt hercogu, lai pierunātu nekavējoties aizbraukt, bet tai pašā vakarā, kad šis lēmums tika pieņemts, nolaupīja Bonasjē kundzi, kam bija uzdots uzmeklēt hercogu un Žfiz- vest to uz Luvru. Divas dienas neviens nekā nezināja, kas ar Bonasjē kundzi noticis, un karalienes nodoms netika īstenots. Tikko Bonasjē kundze bija atbrīvojusies un sazinājusies ar de Portu, viņa tūdaļ stājās pie bīstamā uzdevuma veikšanas, kas būtu izdarīts trīs dienas agrāk, ja viņa nebūtu tikusi aizkavēta.
Palicis viens, Bekingems piegāja pie spoguļa. Musketiera formas tērps viņam piedienēja brīnišķīgi.
Viņam bija trīsdesmit pieci gadi, un šai vecumā viņu pelnīti uzskatīja par skaistāko muižnieku un elegantāko kavalieri visā Francijā un Anglijā.
Divu karaļu mīlulis, daudzu miljonu īpašnieks, visvarens karalistē, kurā viņš pēc savas iedomas satrauca visu prātus un pēc savas patikas atkal nomierināja, Zoržs Viljē, Bekingemas hercogs, dzīvoja teiksmainu dzīvi, kāda spēj radīt izbrīnu nākamajās audzēs gadsimtiem ilgi.
Pašapzinīgs, savas varas apziņā pārliecināts, ka likumi, kas vada citus cilvēkus, uz viņu neattiecas, Bekingemas hercogs aizvien taisnā ceļā devās uz nodomāto mērķi, kaut arī tas būtu tik augsts un žilbinošs, ka jebkuram citam cilvēkam šķistu neprāts tādu pat iecerēt. Tā hercogam bija izdevies vairākkārt tuvoties daiļajai un augstprātīgajai Austrijas Annai, apžilbināt viņu un modināt viņā mīlestību.
Kā jau teicām, Zoržs de Viljē nostājās spoguļa priekšā, sakārtoja gaišās matu cirtas, ko smagā musketiera cepure bija mazliet pieplacinājusi, uzsmailēja ūsas un ar prieka pilnu sirdi, laimīgs un lepns, ka tuvojas sen ilgotais mirklis, cerību spārnots uzsmaidīja savam attēlam spogulī.
Šai mirklī atvērās sienas tapsējumā paslēptas durvis, un istabā ienāca kāda sieviete. Bekingems viņu ieraudzīja spogulī un iekliedzās — tā bija karaliene!
Austrijas Annai toreiz bija divdesmit seši vai divdesmit septiņi gadi, viņa bija pašā skaistuma plaukumā.
Viņai bija karalienes vai dievietes gaita. Viņas acis, kas meta smaragda atspulgus, bija pati pilnība, maigas un reizē valdonīgas.
Mute viņai bija maza, koši sarkana, apakšlūpa kā visiem Austrijas karaļnama pēctečiem mazliet pastiepusies uz priekšu; smaidā viņas mute bija neizteicami valdzinoša, toties dziļi nicinoša naidā.
Viņai bija liega, samtaina āda, ārkārtīgi daiļas rokas un pleci, ko apdziedāja visi tālaika dzejnieki.
Beidzot, viņas mati, agrā jaunībā bijuši pavisam gaiši, tagad kļuvuši kastaņbrūni, viegli sacirtoti un iepūderēti, apbrīnojami skaisti iekļāva seju, kurai pat visstingrākais_ kritiķis varētu vēlēties tikai drusciņ mazāk sārtuma un visprasīgākais tēlnieks — m<° sliet smalkāku deguna veidojumu.